Vilhelms Šmids „Ievads dzīves mākslā” (AU, 2012)

Šmida teksts liek aizdomāties par realitātes klāt esību, par patiesību, kas vai nu ir vai nav. „Un tomēr šī dzīve ir mūsu – vismaz pēdējā brīdī” raksta Šmids. Jo šis pēdējais brīdis ir mūsu atbildība vai to devis Dievs, vai kāds cits, vai radām mēs paši. Tas ir mūsu galamērķis, uz ko tiecas visa mūsu būtība. Beidzot par kaut ko patiesībā atbildēt savā priekšā. Atrast patieso sevis būtību, beidzot atskatoties uz savu dzīvi pilnīgi, izjūtot to kaut vai tikai uz sekundes miljono daļu. Neapgalvoju, ka cilvēki ir bezatbildīgi. Mēs tiešām esam atbildīgas būtnes, lai arī kā tas izpaustos. Tikai visu lielāko daļu sava mūža mēs esam atbildīgi nevis sev kā indivīdiem, personībām, dvēseliskām būtnēm, bet gan kādam citam – vecākiem, draugiem, Dievam, sievai/vīram, bērniem, darba devējiem, kolēģiem, padotajiem, sava mūža mīlestībai vai naidam. Tikai šajā ‘pēdējā brīdī’ mēs apzināmies, ka dzīve, kuru dzīvojam, ir bijusi īsta, nevis izdomāta, ka tai vajadzēja būt mūsu patiesajai, vienīgajai atbildībai. Atbildībai, par kuru mums vajadzēja būt atbildīgiem, bet ir pienācis tas brīdis, kad tas vairs nav iespējams un mēs ieraugām to, ko visus šos savas dzīves gadus esam darījuši, ko jutuši un ko aizmirsuši.

Dzīve ir kā sniega pārsla, kas debesīs izveidojas, krītot lejā pilnveidojas un saskaroties ar zemi – atceras un izgaist. Lai mēs varētu atcerēties un lai mēs varētu ļaut atcerēties citiem mūs, ir jāpilnveidojas tāpat kā sniegpārslai. Tā savas dzīves kritienā jeb ‘attīstībā’ sevi padara skaistu un neatkārtojamu un nevis laika apstākļi viņu veido, bet gan viņa pati veido sevi, ņemot no savas dzīves, no šī īsā kritiena visu, ko vien ir iespējams paņemt, lai sevi padarītu īpašu. Viņa ir šķīsta savu izvēļu dēļ, mēs katrs esam; katrs savā veidā. Cilvēku rada viņa izvēles pat tad, kad viņš vēl nav dzimis. Mēs vienmēr esam pastāvējuši, bet tikai tagad mums ir dota iespēja ieraudzīt, izjust, izbaudīt un pilnveidot šo pasauli un sevi. Tas ir nenogurstošs darbs, kas mūsu galvenās atbildības brīdī ļaus mums beidzot būt laimīgiem. Tas nenozīmē fizisku darbu, bet gan garīgu, emocionālu, kas pāraug fiziskā darbā. Vispirms ir jāpārveidojas no iekšpuses, jāmaina sevi vai jāuzlabo, palīdzot citiem caur savu pieredzi, savu dzīves izjūtu. Nekas nekad nevar sanākt uzreiz, jo, lai izdotos palīdzēt citiem, ir nepieciešams laiks. Un tieši laika tik bieži trūkst.

Cilvēka patība ir unikāla, kas padara šo pasauli, kurā mēs dzīvojam, pārsteidzošu. Šī pasaule jau ir ‘ideāla’, jo savādāk tā nepastāvētu. Tā ir ideāli piemērota cilvēka vajadzībām gan fiziskajām, gan garīgajām. Tieši tādēļ, ka pasaule ir ideāla, cilvēki tādi nav. Tādejādi tik bieži tiek runāts, ka dzīvība, kuru mēs iemiesojam, ir pašsaprotama. Mūsdienu cilvēks aizmirst, ka dzīvībai pašai par sevi ir nenovērtējama vērtība, dodot priekšroku materiālajai baudu pasaulei, kas, iespējams, padara mūs par aukstasinīgām, bez sirdīgām, bezdvēseliskām būtnēm. Mums ir jāpilnveidojas, tāpat kā to kādreiz ir darījusi pasaule, lai mēs varētu to izprast pilnībā un paši kļūt par ideālu mūsu pasaules sastāvdaļu.

1. Modernā laikmeta raksturojums:
1. Raksturīgas strukturālas problēmas
2. Kāre pēc baudas ir identificēta ar dzīvi
3. Nav izstrādāta baudu izmantošanas māksla
4. Sapnis par universālo laimi, labo dzīvi, kas tiek identificēta ar labklājību
5. Sapnis par indivīdu vienbūšanu kopībā un pretrunu atcelšanu, lai dzīvotu tikai baudai
6. Apziņa par to, ka dzīve, kas dzīvota baudai, ir mirusi, tukša; tā izēd cilvēku fiziski un garīgi
7. Cilvēki nogājuši nost no dzīves ceļa un nejūt to
8. Cilvēki ir it kā sastinguši un gaida uz dzīvi
9. Cilvēki ir pazaudējuši patieso dzīves jēgu
10.  Cerību ierobežošana uz tehniski realizējamo laimi
11. Labās dzīves sajaukšana ar labklājības tukšību
12. Sarautas attiecības starp cilvēkiem
13. Modernisma cilvēks – auksts, bez dvēseles
14. Aukstums kļūst par pamatprincipu sabiedrībā izolētu un savstarpēji vienaldzīgu subjektu jutekliskai pieredzei, kuri savā pašuzturēšnā saskata vienīgo dzīves mērķi
15. Cilvēki dzīvo tikai paši sev, vienlaikus gribot būt vienbūšanā ar citiem
16. Cilvēki bieži ir vīlušies savos iedomātajos ideālos, vieni paši ar savu nekatro laimi, nespējīgi dzīvot ar citiem
17. Cilvēkiem nav izpratnes par to, ko nozīmē dzīvot, vadīt un izprast dzīvi
18. Dzīvot cilvēki nevar, bet nomirt – negrib
19. Cilvēki ir atteikušies no dzīvot varēšanas kustības
20. Tiek reprezentēta tukša dzīve bez rūpēm un nāves
21. Viss pastāv tagadnē, un nekas nemainās
22. Telpai pazūd laiks un tā izplešas
23. Cilvēki atbrīvojas no pazīstamā, no jebkuras saistības
2. Dzīves mākslas nepieciešamība:

Dzīves māksla nepieciešama, lai varētu izprast tās jēgu, par kuru spriež katrs cilvēks pats; lai padarītu cilvēka tā jau īso dzīvi pilnvērtīgu un lai cilvēks, kas pieredz nāves mainīgo veidolu un savas formas maiņu, izprastu tās robežu, kas pati par sevi neeksistē, bet tiek radīta kultūras ietekmē. Dzīves māksla palīdz cilvēkam apzināties nāves robežu savā apziņā, tādejādi parādot, ka mūžīgā dzīve un bauda kļūst bezjēdzīga pati par sevi un sāk sevi demontēt līdz pilnīgam tukšumam un vienaldzībai, līdz pienāk to nāve un jauna metamorfoze, jo iekārojams cilvēkam liekas tikai tas, ko tas nespēj sasniegt vai iegūt. Šmids raksta, ka „tā ir nāves robeža, kas nodrošina dzīvot prieku. Filozofēt nozīmē mācīties dzīvot šīs robežas apziņā”.

3. Kuri ir tie jautājumi, kas jāuzdod sev, ja vēlies apgūt dzīves mākslu:
1. Kāpēc dzīvi vispār vajag veidot? Kāds ir tās mērķis, kāda ir jēga vai bezjēga?
2. Kā veidot savu dzīvi, kā iemācīties to vadīt saskaņā ar sevi, pilnveidojot savu patību?
3. Kādās attiecībās es dzīvoju ar sevi un apkārtējo pasauli? Kā radīt sakarības, kurās būtu vērts dzīvot?
4. Kādas ir manas izvēles iespējas un kā tās mani var ietekmēt un mainīt?
5. Kas es esmu un kā par to, kas esmu, kļuvu?
6. Kā es izprotu šo pasauli un vai mana izpratne ir pietiekama, lai uztvertus visus šīs dzīves aspektus?
7. Ko es varu darīt, lai pilnveidotu sevi, lai iemācītos dzīvot saskaņā ar pasauli un citiem tās iemītniekiem, apgūstot dzīves mākslu?
4. Raksturojums ieradumam kā dzīves mākslas elementam:
1. Regulāra darbība, kas var iesavināt nostāju un izturēšanās veidus
2. Ieradumam ir jābūt bez pūlēm un ilgstošām darbībām radītam
3. Tam ir jābūt ieskaņotam laikā un telpā
4. Ieradumi nav īstenojami neapzināti, balstoties uz implicēti pasīvu izvēli
5. Spriestspējas ieradumiem jābūt brīviem no izvēles nemitīgajām prasībām un no visiem aspektiem, kas būtu ņemami vērā izvēles aktā
6. Ieradums visu padara drošāku, paļāvīgāku, tas ļauj izdarīt izvēli
7. Ja ieradumi salauž svešatnīgumu un gādā par mājīgām attiecībām, tad pasaule kļūst vairāk iekārojama
8. Ieradumi diferencēti strukturē un ļauj piedzīvot iekšējo un ārējo
5. Aspekti no Aristoteļa darba „Nīkomaha ētika”, kas virza pārdomas par laimi un dzīves jēgu:
1. Laime ir izvēlams labums, kas kalpo kā dzīves orientieris un kā sevis pārvaldītājs sabiedrībā
2. Laime ir specifiska darbība, kas īstenojas caur labu rīcību, ievērojot izcilību, ekselenci
3. Laime ir dzīve savijumā, tajā kā mēs attiecamies ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem, kā mēs veidojam savstarpējās attiecības
4. Laime sastāv no trīs labumiem: dvēseles labumi (ekselence, izpratne, gudrība), fiziskie/veselības labumi, ārējie labumi
5. Laime ir kaut kas tāds, ko var iemācīties. Tā priekšnosacījumi ir rūpes, teorētiskā mācīšanās, praktiskā ievingrināšanās
6. Laime ir „piepildīta dzīve” kā pabeigts cildenums, kā pilnība starp pozitīvo un negatīvo, kā skaistais
7. Laime ir kaut kas dievišķs, jo tā ir piepildīta un pabeigta, visu mūsu darbību mērķis