Katrs
no mums kaut reizi savā mūžā ir saskāries ar nāvi, drīzāk ar tās radītajām
sekām – kādas personas aiziešanu viņsaulē. Kā jau mums zināms, nāve ir „īpaša
matērijas eksistēšanas forma, kam raksturīga bioloģisko procesu neatgriezeniska
pārtraukšanās šūnās un olbaltumvielu struktūru sairšana”[1].
Respektīvi, nāve ir process, ar dažiem izņēmumiem, kas norisinās kādu konkrētu
laiku, pārtraucot cilvēka ķermenim funkcionēt. Bet tas nav vienīgais process,
kurš norisinās cilvēka pēdējos dzīves brīžos un tupina norisināties arī pēc tā.
Ne tikai fiziskajam ķermenim tiek sagādātas mūža mājas, bet tiek domāts arī par
cilvēka garīgo pusi – dvēseli. Dvēsele ir cilvēka elpa, viņa balss, dzīvības
gars un pati dzīvība, dzīva būtne[2]
jeb cilvēka esības, dzīvības un zināšanu krājējs, kam pēc fiziskās pasaules
empīriskās pieredzes ir iespēja izzināt aizsaules brīnumus.
Nonākot
otrpus dzīvības robežas, dvēsele kļūst par veli. Velis, arī velonis, ir mirušā
cilvēka dvēsele, kas aizgājusi viņsaulē jeb veļu valstībā. Vārdam ‘velis’
pamatā ir indoeiropiešu *uel, kas apzīmē raut, laupīt, ievainot, nonāvēt[3].
Savā ziņā velis atraujas no fiziskās miesas, laupot sevi šai pasaulē un tās
iemītniekiem. Protams, tas ir process, kuru vienmēr apzinājās, un tādēļ tam
gatavojās, jo īpaši tas raksturīgs cilvēkiem, kuru veļi rodas, cilvēka
fiziskajai miesai novecojot un dvēselei iegūstot pietiekamu vajadzīgo zināšanu
krājumu. Viņi jūt aizsaules tuvumu un savlaicīgi gatavojas sava mūža nogalei:
sagatavo zārku, pašuj savlaicīgi bēru drēbes, nokārto visus laicīgos rēķinus,
lūdz piedošanas un saņem tās. Saprotams, ka arī bērni jūt savu vecāku nāves
brīža tuvumu, kā tautasdziesmā:
Man māmiņa piekususi,
Šai saulē staigādama;
Ej, māmiņa, tai saulē,
Tur būs laba dzīvošana.”(49311)
Tas
ir kā mudinājums pamest šīs saules smago dzīvi, lai rastu jaunu, vieglāku
viņsaulē, bet ne lai aizmirstu, bet gan lai sargātu no aizsaules šejieniešus. Arī
tautasdziesmā:
Mirt gribēju, nevarēju,
Bij zemīte sasaluse;
Nu
es miršu, nu man tika,
Nu zied ievas, ābelītes.”(LTD 4113)
cilvēks
apzinās savu laiku un pat vēlas to saīsināt, tikai gadalaiks nedod šādu
iespēju.
Cilvēka
dzīvība ir ļoti trausla, un to mēs apzināmies tikai tad, kad ir jau par vēlu.
Gadās, ka aizgājuši ir vecāki vai brālis, māsa, kādas negaidītas slimības vai
nelaimes gadījuma dēļ. Tad rūpes par viņu fiziskajām miesām uzņemas kādi
radinieki vai tuvi ģimenes draugi, kā tas notiek arī mūsdienās, tikai atšķirībā
no senlatviešiem, mēs nerunājam par nāvi, vai par to, kas ar mums notiks pēc
nāves gan fiziski, gan garīgi. Mēs nošķiramies no tās, ignorējam to līdz pēdējam
brīdim, un tad nāk tas lielais trieciens, ka nāve, kas reiz bijis process,
tautā simboliski ieguvis dzīvas jeb mirušas būtnes tēlu, ir paņēmusi mums tuvo.
Senlatvieši samierinājās ar nāves tuvumu daudz vieglāk, jo viņi par to runāja,
uztvēra kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu, kā turpinājumu savai laicīgajai
dzīvei jaunā pasaulē:
Saģērb mani, māmuliņa, Šai saulē
dzīvodami,
Diženā rotiņā, Bīstamies viņas
saules;
Nu es iešu tai ciemā, Šī saulīte
visiem laba,
Kur’ mūžam neatstāšu.” (LTD 4118) Viņa laba mūžiņam.”(LTD 4444)
Tomēr
jaunu cilvēku aiziešana ir ļoti dramatiska, neskatoties uz konkrētu laika
posmu, gan vecākiem un ģimenei, gan jaunajam velim:
Es, māmiņa, jauna miru, Gauži raud
māmuliņa,
Jaunam dobes man nerakt; Smiltainē vadīdama;
Raks man jauns, raudās gauži, Nearud’ gauži, māmuliņa,
Birs dobē asariņas, Tur es
tevi sagaidīšu.(LTD 4139)
Birs dobēi asariņas,
Būs man grūta gulēšana.(LTD 4606)
Tomēr
arī pēc cilvēka fiziskās nāves ir iespējams kontakts ar tā veli. Sapnis ir kā
viens no veidiem, kā sazināties ar sev tuvajiem aizgājējiem, jo sapnis ir kā
sava veida mītiskā pasaule, mikrokosmos cilvēka apziņā, kas sienu starp dzīvo
un mirušo pasauli padara caurspīdīgāku. Tieši sapņos ir iespējams vaigu vaigā
sarunāties, gūt padomus, laba vēlējumus no veļa, uzzināt kā viņam klājas tā
jaunajās mājās. Nedrīkst aizmirst, ka velis dzird šīs pasaules vaidus, guļot
savā smilšu kalniņā:
Lai
balsīte tālu skan Žēli
man māte sauca,
Svēta
rīta klusumā, Apakšzemes
gulēdama;
Lai dzird bāliņš arājiņš, Es jo žēli
atsaucos,
Smilšu
kalnā gulēdams.(LTD 49598) Virs
zemītes staigādama.”(LTD 49757)
Senlatvieši
nekad neaizmirsa savus senčus, tos ik gadu atceroties saulgriežos, kas arī ir
viens no veidiem, kā komunicēt ar mirušajiem. Kārlis Straubergs: „Katros
saulgriežos veras vaļā visa pasaule, arī veļu pasaule, un kā Jāņos, tā ap
ziemas saulgriežiem turienes iedzīvotāji nāk kā neredzami vai ķekatās iemiesoti
svētības nesēji, ļaunuma izmīdītāji. Bet sevišķi viņi to dara rudenī, līdz
novembra sākumam, kad viņi nāk, lai saņemtu mielastu, ko pasniedz viņiem
rīkotās dzīrēs.[4]” To
sauc par veļu laiku, iļģu laiku, garu laiku, ķauķu laiku, pauru laiku, Dieva dienām,
dievainēm, par zemlikām vai vienkārši ar dvēseļu dienām. Tieša saskarsme veļu
laikā ar velēniešiem (veļu valsts iemītniekiem) ir aprakstīta Rīgas jezuītu
ziņojumā no Latgales, 1606.gadā: „Dvēseļu dienā viņi aicina savās mājās savēju
dvēseles, saukdami katru vārdā, un, sataisījuši maltīti, pārmet tām, ka ne esot
sargājušas no meža zvēriem, no pērkona un citām nelaimēm: pēc kam viņi tām
piedāvā maizi un alu, cienādami neredzamās dvēseles. Pēdīgi viņi met visu ugunī
un izslauka māju no visām pusēm ar slotām, dzīdami pieaicinātās dvēseles atkal
projām. Tad ar cirvi viņi šur tur aizcērt mājas sienas, lai dvēseles kur
nepaliktu karājamies. Kad nu viņas ir tā aizdzītas, tad viņi paši dzīro bez
mēra pēc pagānu ierašas.”(32518, LTT)[5]
Mūsdienās veļu
laiks vairs netiek sveikts tā pirmatnējā nozīmē, kā savu senču garu pamielošana
apmaiņā pret aizsardzību pret ļaunām burvībām. Šī tradīcija ir daļēji
aizmirsta, pārveidojusies. Lai gan veļi netiek vairs pamieloti, tos mēs
pieminām gan ar kapu svētkiem, gan ar svecīšu vakaru veļu laikā. Evanģēliste
Anita Tukiša raksta, ka „Kapusvētki nereti ir vienīgā reize gadā, kura pulcē
kopā, kādas pa visām Latvijas malām izklīdušas, dzimtas piederīgos. Tas ir
svētbrīdis, uz kuru ierodas pat tie, kuri citkārt uz baznīcu pat neiet.”[6]
Kapusvētki ir kļuvuši par neatņemamu Latvijas tradīciju, kurā pat, ja nav bijis
iespējas būt, vienmēr ir zināms, kas tie ir par svētkiem un kam par godu.
Pēc savas nāves,
velis uzreiz nedodas uz veļu valstību. Viņš un viņa fiziskā miesa tiek
sagatavoti, šķīstīti un svētīti. Šķīstīšana, attīrīšana no pasaules traipiem,
netīrumiem notiek miroņa mazgāšanā un apģērbšanā, ar kuru saistītas vairākas
paražas, ticējumi, piemēram, ja mirēja mazgātājai vaigi zied, tad tā drīz
mirs(LP 7, 411), tāpēc tai jāievēro dažādi aizsargpasākumi, lai nepielīp
dažādas miroņa vainas. Sava simboliskā nozīme ir miroņu ūdenim jeb ūdenim, kurā
attīrīts aizgājējs un viņa dvēsele, iegūstot visus netīrumus un ļaunumu: kad
cilvēks mirst, tad jānoliek ūdens trauks, kur dvēsele var nomazgāties, un pēc
tam jāattaisa logs, lai dvēsele var iziet laukā (LTT 20 758). To nedrīkst
izliet, kur pagadās. Miroņu ūdenim bija paredzētas konkrētas nomaļas vietas,
par kurām zināja un kuras cienīja.
Aizgājēja
pēdējais gods un svētki, kuros viņš bija tieši klāt, ir vākas un bēru mielasts.
Vākas sauktas arī par ‘budini’ jeb ‘vāķēšabnu’ jeb pavadītāju negulēšana,
palikšana nomodā nakti pirms apbedīšanas.”Vākās noskaitīja pātarus, bet pēc tam
visu nakti [..] gāja rotaļās, minēja mīklas, pēc tam sanākušie tika mieloti ar
vārītām pupām, kas ir sens pārejas rituālu mielasts un saistīts ar nomiršanas
un atdzimšanas ideju.”[7]
Mīkla kā iniciācijas forma gan palikušajiem, gan aizgājējam, piemēram, pilna
māja ļaužu, kas tajā ieiet, tas ārā netiek[8].Velim
šis ir pēdējais brīdis, kad redzēt savu mīļo sejas laimīgas un tikt pieminētam
vēl pēdējo reizi, lai tas vieglu garu varētu doties uz veļu valstību,
pārliecināts, ka viss būs labi.
Man
brālītis piesacīja Visu
nakti tā māmiņa
Šonakt
miega negulēt, Ap
logiem klausījās,
Alu
vien trinķināt, Vai
tie ēda, vai tie dzēra,
Vaska
sveces dedzināt.(49602) Vai
māmiņu daudzināja. (LTD 4403)
Bet ne visi veļi var tikt atlaisti
uz veļu valsti uzreiz. Ja cilvēks būdams, vēl nav bijis precējies, ir jārīko
veļu kāzas, kuras sākas uz zemes naktī pirms aizgājēja izvadīšanas un tupinās
veļu valstībā. Veļu kāzās aizgājējs tiek simboliski izprecināts ar kādu jaunavu
vai jaunekli, kas uzņēmies šo godu. Tie apdzied aizgājēju, apdanco un visādi
kairina, bēru dienā pavada, ģērbušies līgavas/līgavaiņa tērpā. Bet īstās kāzas
sākas jau veļu valstībā, kur Veļu māte jaunajam velim atrod partneri un sadzer
kāzas. Veļu kāzas parasti notiek rudenī, kad saule un lietus spēj vienlaicīgi
atjaunot zemi un dot tai auglību, dodot to arī aizgājējam, tad arī cilvēki
zināja: ir veļu kāzu laiks.
Lietiņš
lij, saule spīd: Lietiņš
lija saulītē:
Veļa
māte kāzas dzēra. Velēnieši
kāzas dzēra.
Veļa
bērni dancodami Mans
bāliņš jauns nomira,
Dzelzes
kurpes noplēsuši. (LTD 4162) Veļās
ņēma līgaviņu. (LTD 4300)
Velis apzinās savu stāvokli. Tas
seko līdzi notiekošajiem rituāliem un tajos, pēc latviešu ticējumiem, piedalās.
Viņam tiek atvēlēta vieta pie galda, kur tas tiek pabarots. Ar veli runā
prasot, kāpēc tas pametis dzīvi, kāpēc nomiris, uzskaitot visu, kas tam
piederējis. Tam prasa pēdējos padomus, un viņu klusēšanu uzskata par
piekrišanas zīmi. Velis ir blakus visos bēru procesos, arī kad to ved uz kapa
vietu, kur tas pirmoreiz satiekas ar citiem veļiem un Veļu māti. Veļu māte ir
veļu aizgādne, kārtības ieviesēja. Viņa gādā, lai pa zemes virsu nestaigātu
noklīduši veļi, lai veļu valstībā valdītu miers un kārtība. Veļu māte ir
aizsaules atslēgas glabātāja. Viņa saukta arī par Zemes māti, Smilšu māti, Kapu
māti, Mēra māti attēlojot dažādas tās funkcijas. Jauno veli Veļu māte nostāda
pie vārtiem par sargu, lai kapu valstībā neienāk kāds, kam nav pienācis laiks.
Šūpo
mani, māmuliņa, Veļa
māte, Veļa māte
Neba
mani daudz šūposi; Kara
darbus pastrādāja:
Šūpos
mani zemes māte Citam
ņēma mīļu draugu
Apakš
zaļa velēniņa. (LTD 4555) Citam
mīļu māmuliņu. (LTD 4649)
Lai gan viena no tradīcijām ir
mirušajam kapā līdzi dot noderīgas lietas kā baltus kreklus, bikses, dažādas
rotas, darba rīkus, arī naudu, tomēr pirmā nakts smiltainē ir biedējoša, jo
tagad velis pieder jaunai pasauli, jauniem likumiem. Un vēl nav pārgājušas
ilgas pēc mājām.
Grūt’
bij mūsu māmiņai Grūt’
man bij šo naksniņu
Pirmo
nakti smiltinā; Zem
zemītes nogulēt:
Visi
kakti tumši bija, Vāji
kauli sakratīti,
Salti
lina paladzini. (LTD 4394) Auksta
zeme sasalusi. (LTD 4395)
Izmantotā literatūra
Ancelāne,
A. Latviešu tautas mīklas. Rīga: Latvijas PSR ZA izdevniecība, 1954.
Briedis,
L. (gal.red.) Kulturoloģisks žurnāls Kentaurs 21, Nr.39, Rīga: Talsu
tipogrāfija, 2006.g.aprīlis. 68.-78.lpp
Klaustiņš,
R. (sak.) Latvju tautas daiņas, Nr. 10. Rīga: Literatūra, 1932. 789.-841.lpp
Straubergs,
K. Latviešu tautas paražas. Rīga: Latvju grāmata, 1994. 290.-296.lpp
Straubergs,
K. Pār deviņi novadiņi. Rīga: Zinātne, 1995. 278.-291.lpp
[1] Pēc
Latviešu literārās vārdnīcas (http://www.tezaurs.lv/llvv/).
(Šeit un turpmāk)
[2] Pēc
Kursīte, J. Tautlietu vārdene. Rīga: Kultūrizglītības
un nemateriālā mantojuma centrs, 2009. 119.lpp
[3] Pēc
Kursīte, J. Tautlietu vārdene. Rīga: Kultūrizglītības
un nemateriālā mantojuma centrs, 2009. 511.lpp
[4]
Straubergs, K. Pār deviņi novadiņi. Rīga: Zinātne, 1995. 21.lpp
[5] Pēc
Kursīte, J. Tautlietu vārdene. Rīga: Kultūrizglītības
un nemateriālā mantojuma centrs, 2009. 514.lpp
[6] Tukiša,
A. raksts: Latviešu tradīcija – kapusvētki. Rīga: Brīvā Latvija, Nr.30(523),
1997.gada 2.-8.augusts. 15.lpp
[7] Kursīte,
J. Veļos aiziešana latviešiem (raksts no Kentaurs 21, Nr.30, 2006.g.), 74.lpp
[8]
Ancelāne, A. Latviešu tautas mīklas. Rīga: Latvijas PSR ZA izdevniecība, 1954.
153.lpp
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru