Ernsts Kasīrers „Apcerējums par cilvēku” (AU, 2012)

Cilvēka tieksme izzināt pasauli noved pie vēlmes izzināt pašu cilvēku, kas ir šīs pasaules sastāvdaļa. Var saprast, ka, izzinot cilvēka iedabu un būtību, izpratīsim pasauli sev apkārt. Galvenais mērķis ir atklāt ceļu, kā to izdarīt, nepārkāpjot cilvēku pieņemtās normas tai pašā laikā iekļaujot maksimāli daudz sapratnes par to, kas tad īsti ir cilvēks, kādas ir viņa funkcijas. Šis ceļš veic dažāda veida manevrus un iet cauri dažāda veida grūtības pakāpēm, kas nepieciešamas cilvēka pašizziņas meklējumos un pasaules sapratnes nolūkos.

Tikai noskaidrojot, kas un kāds ir cilvēks, mēs noskaidrosim kas un kāda ir pasaule mums apkārt. Kasīrers raksta, ka pašizziņa ir cilvēka galvenais ‘bīdītājs’. Tieši tā palīdz kultūras filozofijai attīstīties un iedziļināties cilvēka eksistences realitātē, beigās atklājot pasaules noslēpumus.

Ja pieņemam, ka cilvēks rada savu pasauli jeb realitāti, tad jārēķinās ar to, ka tā var sadurties ar citu cilvēku radītām realitātēm vai arī būt kādas citas ‘īstās’ realitātes radītā realitāte un nemaz patiesībā nepastāvēt, bet tai pašā laikā sadurties ar citām viltus realitātēm un mijiedarboties ar tām, padarot ‘īsto’ realitāti tik daudzšķautņainu, ka tā papildina pati sevi un tai nav vajadzīga mijiedarbība no ārpasaules.

Kāpēc E. Kasīrers runā par cilvēka pašizziņas „krīzi”?

Par cilvēka pašizziņas krīzi (lūzumu, grūtu pārejas stāvokli) tiek runāts laikmeta kontekstā.

Reliģija nostājas pret filozofiju, precīzāk pret stoiķiem. „Stoicisma pasludinātā cilvēka absolūtā neatkarība (…)kristietībā pārvēršas par galveno ļaunumu un maldiem.” Cilvēks kļūst par individuālu vērtību.

Filozofija, daudzās tās nozarēs, sastopas ar pretrunām, kas padziļina pašizziņas krīzi.

Var aplūkot filozofiju no diviem aspektiem: laiku, kad tika uzskatīts, ka pasaule ir visuma centrs, un laiku, kad sāka uzskatīt, ka Zeme nav visuma centrs un Saule neriņķo ap to.

Cilvēkiem patīk visu sakārtot pa plauktiņiem, norādīt formu. Un tad pēkšņi viņiem pasaka, ka pasaule, kura līdz šim bija bijusi ar robežām un galējību, ir kļuvusi bezgalīga, ar nebeidzamām iespējām. Cilvēkam, kurš sevi bija pieņēmis vērtēt savas pasaules kontekstā, tagad jāpārfrāzējas uz citu, uz visuma kontekstu un tā iespējām.

Kādas tradīcijas vai refleksijas par cilvēku var saskatīt ieskicētas E. Kasīrera sniegtajā eiropeiskā cilvēka pašizziņas vēstures apskatā?

·         Pašizziņa ir cilvēka galvenais ‘bīdītāj’ spēks

·         Pašapziņa ir pirmā pašrealizācijas prasība

·         Elementārākās darbības un pretdarbības rada visas zināšanas

·         Intelekts un cilvēka jutekliskums ir divas dažādas lietas

·         Dabā, tāpat kā cilvēka zināšanās, augstākās formas attīstās no zemākām

·         Cilvēks nevar dzīvot, ja patstāvīgi nepiemērojas apkārtējai pasaulei

·         Pasaule izcelsmi nevar izzināt, ja nezina cilvēka izcelsmi

·         Cilvēku zināšanu devēji ir paši cilvēki

·         Cilvēka būtību nevar definēt vispārpieņemtās formulās vai ievietot konkrētā formā

·         Tikai cilvēks pats sevi spēj apzināties savos apziņas terminos

·         Cilvēks ir cilvēks tad, kad viņš meklē savus eksistences nosacījumus un tos patstāvīgi analizē

·         Lai cilvēku definētu, nepieciešams atmest visu lieko jeb eksistences ārējās un nejaušās iezīmes

·         Cilvēka būtība atkarīga no tās sev piešķirtās vērtības

·         Galvenais cilvēka pienākums ir sevis iztaujāšana

·         Tikai apzinoties, ka cilvēks pats rada realitāti, viņš kļūst stabils un monolīts

·         Dzīves patiesā vērtība atrodas mūžīgajā kārtībā

·         Spriestspēja ir cilvēka centrs

·         Visums ir nepastāvība, dzīve – apliecinājums

·         Cilvēks ir pilnīgā līdzsvarā ar visumu un nekas šo līdzsvaru nespēj izjaukt

·         Tikai augstāks spēks spēj padarīt cilvēka prātu šķīstu un kārtīgu, apgaismotu

·         Cilvēku raksturo viņa dabas bagātība un netveramība, mainība un elastība

·         Cilvēki ir pretrunīgi un nav homogēni

·         Definīcija, kuru nebalsta pieredze, ir spekulācija

·         Cilvēks ir divējāds – pirms grēkā krišanas un pēc grēkā krišanas

·         Tā kā cilvēks ir Dieva atveidojums, tad saprotams, ka cilvēks ir tikpat noslēpumains, cik Dievs

·         Tiek nojaukta siena starp cilvēku un dabu

·         Bezgalība nozīmē neizmērojamu un neizsmeļamu realitātes bagātību un neierobežotu cilvēka intelekta varenību

·         Čarlza Darvina pētījums „Sugu izcelšanās”

·         Nav atsevišķu sugu, ir tikai viena vienota dzīvības straume

·         Gala iznākums ir atkarīgs no darbības un tās virziena

·         Cilvēks kā augstākās sugas dzīvnieks

·         Cik zinātņu, tik perspektīvu uz cilvēka rašanos

Kas ir „simboliskais universs”?

Simboliskais universs ir viens no cilvēka realitātes uztveres slāņiem, kas sevī ietver valodu, mītus, mākslu, reliģiju. To stiprina pieredzes un domāšanas process. 

Vai attiecībā pret cilvēka definīciju „cilvēks ir animal rationale” E. Kasīrera sniegtā definīcija („animal symbolicum”) ir paplašināta vai sašaurināta definīcija?

Animal symbolicum ir paplašināta definīcija, jo cilvēka kultūras dzīves formas ir simboliskas un tā tās tiek arī uztvertas. Pats cilvēks sev ir simbols.