Kārļa Skalbes ”Pasaku” tematika
Zenta
Mauriņa par Kārļa Skalbes pasakām saka tā: ” Bagāts ir nevis tas, kam daudz
pieder, bet tas, kam nekā vairāk nevajag un kam vienmēr ir ko dot.”(Mauriņa Z.
1990:48). Tieši šie vārdi jau pasaka priekšā, ka Kārļa Skalbes pasakām cauri
vijas labo un slikto spēku pretstatījums (ietekmējoties no tautas folkloras),
pārveidojot tos sabiedriskās, sociālās, mitoloģiskās un ar fantāziju pilnās
formās. Skalbe maina labā un ļaunā polaritāti, jo labais vairs nav
skaistais un derīgais, skaistais nav labais un ļaunais var būt labais. Tas var
būt skaistais un derīgais, tikai jāatceras, ka derīgs ļaunais mēdz būt
iznīcinošs un degradējošs, kā literārajā pasakā par Vērdiņu, kurā Ansis pieņem
ļauno kā derīgo (un nav svarīgi, ka viņš to nezināja, jo tas bija Laimas dotais
iniciācijas process, kas jāveic, lai sasniegtu patieso laimi), kas beigās noved
pie pakalpības velnam un savas dvēseles degradācijas. Arī pasakā ”Meža
balodītis”, šķietami labais un nevainīgais putns, balodītis, aizved ķēniņu praktiski
nāvē. Simboliskai labais un miermīlīgais putns pieņem negatīvo ļauno nozīmi kā
nāves vēstnesis.
Skalbe
arī parāda, ka cilvēks nav tikai labs vai ļauns, kā, piemēram, ķēniņš
vairs nav tikai augstākās sabiedrības kārtas bagātais pārstāvis, bet gan spēj
just daudz dziļāk un pat sāpīgāk kā citi līdzcilvēki. Tieši cilvēciskās sāpes
ir mainījušas viņa raksturu, kā pasakā ”Kaķīša dzirnavas”. Vecais valdnieks,
sievas nāves dēļ, iegrimis dziļā depresijā un sācis uztver pasauli saasināti.
Arī ”Bendes meitiņā”, bende no sabiedrības skatupunkta tiek attēlots kā
ļaunais, bet autors ļauj lasītājam arī ieraudzīt otru tā personības šķautni –
mīlestību pret savu meitu, pat ja tā ir teikta mēmiem vārdiem.
Tiek
radīta empātija pret negatīvajiem tēliem, saglabājot to mazo cerības
stariņu uz grēku nožēlu un piedošanas saņemšanu, kas tik ļoti raksturīgs Kārļa
Skalbes literārajām pasakām. Visiem ir dota otrā iespēja, jo visiem ir tapts
piedots, kā ”Kaķīša dzirnavās”, kur Kaķītis sarunā ar Ķēniņu piedod saviem
pāri darītājiem, tādejādi dodot tiem iespēju mainīties. Tā ir ideja par veidu,
kā pretoties ļaunumam ar vienkāršu piedošanu un līdz jušanu. Autors pasakās
izvēlās garīgā spēka līdzekļus, respektīvi, ļaunu neatdarīt ar ļaunu,
bet uzvarēt ar gara spēku, ar zināšanām, kā, piemēram, pasakā ”Piecpadsmit”
gudrais vīrs pret pilsētas iedzīvotājiem neizjūt dusmas, pēc tam kad tas ir
bijis apsmiets un izvadīts no pilsētas, jo viņš apzinās, ka šie viltus gudrības
slavinātāji nezina citu dzīvi, citas gudrības, un vienīgais veids, kā atvērt
tiem acis, ir ļaut būt brīviem no aizspriedumiem un ieklausīties dabā, skaitīt
debesu zvaigznes.
Mainās arī izvirzītā konflikta veids –
ne tik svarīgi vairs ir ārējais, fiziskais konflikts kā iekšējais,
psiholoģiskais, piemēram, galvenajam varonim pasakā ”Kā es braucu Ziemeļmeitas
lūkoties” meklējot savai dzīvei dziļāku jēgu, fiziskā cīņa notiek ar jūru,
sabiedriskā ar debess malas ļaudīm, bet arī attieksmēs ar šiem ”miera
cilvēkiem” varonis izcīna smagu garīgo cīņu, izejot psiholoģiski grūtu
pārbaudījumu ceļu (pēc: Ķikāns V. 2006: 64). Kā arī viņš izcīna cīņu pats ar
sevi, cenšoties atrast sevī spēku pasauli redzēt tāpat kā agrāk – ar mīlestību
pret dabu.
Svarīga
ir gara un idejas brīvība, sapnis. Protams, pārlieku
liela sapņainība un idejas brīvība par lietu esamību un nākamību var novest
purvā, kā pasakā par ”Ezerieša meitu”. Ezerieša meita ar visu savu dvēseli
tiecās pretim savam sapnim, tādejādi pagāja laiks, un sapnis nomira reizē ar
viņas jaunību. Var teikt, ka viņas skaistums bija tas ļaunais šajā pasakā, jo
tas padarīja Ezerieša meitu izvēlīgu un savā ziņā aprobežotu, un tieši viņas
izvēlīgums neļāva viņai sasniegt patiesu laimi.
Alkas
pēc neparastā, pēc neredzētā, nesajustā un pat nesmaržotā liek Kārļa Skalbes
pasaku varoņiem doties ceļā, meklēt sevi caur nezināmo, caur bīstamo, caur
sāpīgo, lai sasniegtu savu mērķi, lai atklātu sevi, lai saprastu sevi
pilnībā kā pasakā ”Rozes smaržo”, kur galvenais varonis dodas pakaļ rozes
smaržai caur rožlapām un ērkšķiem, caur asinīm un nāvi, jo viņš vēlas saprast,
vēlas izjust ne tikai pasauli, bet arī sevi, jo viņš ir bijis dabai pakļautais.
No dabas nācis un dabā aizgājis, kā tas raksturīgs arī daudzām citām
Kārļa Skalbes literārajām pasakām. Atraisīšanās no civilizācijas, saplūsme ar
dabu raksturīga daudziem varoņiem.
Daba
tiek attēlota kā visvarens spēks – tā dod gan dzīvību,
gan nāvi un arī augšāmcelšanos caur cilvēka vārdu, pēc tam to ņemot atpakaļ un
atstājot tik akmens drumslas. Literārajā pasakā ”Miroņu saucējs” galvenais
varonis kļūst par akmeni savas vēlmes dēļ – atmodināt tā sen mirušos biedrus,
atdarīt to acis tās pasaules kailumam. Viņš neapzinās, ka tas, kas ir bijis
miris nekad vairs nebūs tas, kas viņš bija, un ka daba nepieļaus dzīvot tam,
kas ir mainījis tās ritumu, jo ar laiku tās kailums būtu klājies dzīvības
valgiem. Bet ne vienmēr daba uzvar, jo cilvēki to sadala sīkās daļās, saceļ
akmeņu mājas tik tuvu vienu otrai, ka zvaigžņotās debesis nevar lāgā vairs
redzēt un jūrai klāt arī nav iespējams piekļūt, tik mēnesnīcā ir iespējams
lūkoties. Daba ir atkāpusies cilvēku priekšā un zaudējusi savas tiesības, pat
tik lielā mērā, ka vienīgā vieta, kur iespējams redzēt dzīvniekus, ir
zooloģiskais dārzs, kurā dzīvnieki ir kļuvuši par aptaustāmiem eksponātiem kā
pasakā ”Mēneša dārzā”. Notiek dabas nelietīga postīšana, tās neatgriežama
degradācija, kas deģenerē arī pašu cilvēku. Tā kļūst par noteicošo un valdošo
cilvēku sabiedrībā. Par sižeta raksturīgu konfliktu kļūst dabas un
civilizācijas konflikts cilvēku sabiedrībā un atsevišķā indivīdā (pēc:Ķikāns V.
2006:67).
A.Šmite
saka, ka ”Kārlism Skalbem piemīt tā priekšrocība, ka viņš no visiem pasaku
dzejniekiem stāv vistuvāk dabai un katrai lietai. Kārlis Skalbe ar katru sīkāko
priekšmetu prot sarunāties kā ar cilvēku.”(Šmite A.1985:17) Par piemēru var
minēt pasaku ”Kaķīša dzirnavas”, kurā atdzīvojas sāls graudiņš, tējkanna vai
vienkāršas lupatas, un tiem visiem ir savs stāsts, savas domas un jūtas. ”Kārļa
Skalbes pasakās daba ir gan darbības vide, gan varoņu psiholoģisko pārdzīvojumu
darbības fons un to raksturojuma līdzeklis, atsevišķos gadījumos - dabas koptēls, līdzvērtīgs citiem.” (Danberga
m. 1990:80)
Dzīvība un nāve – labais un ļaunais – arī
mainās, jo dzīvība var būt nāve un nāve var nest dzīvību, kā literārajā
pasakā ”Sirmās dvēseles” dzīvība ir attēlota kā tumšais, bet ļoti konkrēts –
tāds, kas pielūdz Dievu, un tomēr eksistē kā dzīvība, bet nāve simboliski ietver
gaišā ar uguns vainagu segtā cilvēka tēlu kā saules un gaismas vēstnesi, kurš
praktiski iznīcina tumsu, dabu un, patiesībā sakot, pats sevi, jo cilvēks ir
daļa no dabas. Svarīgs ir nevis tas, ko autors pasaka pasakās, bet gan tas, ko
nepasaka, jo tas nepateiktais kļūst vēl redzamāks caur ironiju uz pateikto jeb
bieži vien arī ļauno. Pasakas morāle, pamācība ir jāsaprot pašam lasītājam caur
emocijām bagātu piedzīvojumu, caur mirkli.
Varonis
tuvinās simboliskam, nosacītam tēlam, kurā tiek iekļauta
emocionāli piesātināta ideja par cilvēka garīgo pusi. Pasakās tēli atkāpjas no
ārējās atbildības dzīves parādībām, bet tai pašā laikā izsaka māksliniecisku
patiesību, atklāj parādību būtiskas, iekšējas iezīmes (pēc: Skraucis
V.1970:247). ”Nabaga bramins” ir pasaka, kurā galvenais varonis sevī ietver
ideju par harmoniju starp dvēseli un pasauli, pat ja tās sasniegšanai ir
nepieciešams atbrīvoties no visa laicīgā, tai skaitā sievas, kas nemitīgi
atgādina par laicīgajām baudām. Braminam vienīgā nepieciešamā bauda ir dvēseles
miers sev un citiem, uz ko arī tiek norādīts pasakas beigās – viņš lūdzas par
mirušā dvēseli, respektīvi, viņš lūdzas par pasaules vienaldzību, mantkārību,
netaisnību. Bramins kļūst par patiesa svētā simbolu, kas tikai sapnī tiek
atalgots.
”Galvenais
nav sižets, fantastisku un dramatisku notikumu virkne, bet atsevišķa mirkļa
izjūtas, pārdomas, noskaņas” (Švābe A. 1970:18). Pasaka ”Apakšzeme” parāda
Kārļa Skalbes nebeidzamo talantu radīt brīnumainu pasauli arī pazemē, kur ir
divpadsmit galvu velns un istabas, kurās slēpjas pasaules. Fantastiskās vietas
un tēli, protams, sniedz lasītāja gara acīm baudu, bet tieši mazie Cēlāja
pārdomu brīži vai īsās sarunas ar pasakas tēliem ir tie, kas parāda Cēlāja
dvēseles spēku, kas liek izjust mirkli, lai cik absurds tas konkrētajā brīdī
arī nebūtu. ”Mūžīgais students un viņa pasaka” vēsta par mirkļa straujumu, tā
piesātinājumu un pagājumu, jo viens mirklis ir kā visa dzīve – vienā brīdī tu
sāc mācīties dzīves ceļus un to zināšanas, un nākamajā tu esi jau pusmūža vīrs,
kas turpina mācīties; te tu neredzi un nemīli, bet nākošajā mirklī nekas vairs
nav tik svarīgi kā mīlestība.
Pasaules
kārtību nespēj mainīt viens indivīds, bet spēj sevī
saglabāt savus vērtības, skaistuma un emociju nozīmīguma kritērijus, kā arī tos
mainīt. ”Jūras vāravā” jaunais puisis, apzinoties savas eksistences ne
vajadzību pilsētas dzīvē un tās smacējošo tirgus auru, nezaudē sev izvirzītās
vērtības. Jūras vārava vēl joprojām ir viņa sapņu iemiesojums, lai kuru
sasniegtu, ir jāpārvar dažas dzīves uzliktās grūtības, kā nabadzība, alkas pēc
ģimenes, kas sen jau devusies mūžībā, sapņu un cerību zušana, pilsētas smagais
stāvs pretim dabas smalkumam un mīlestība pret jūras vāravu. Arī pasakā
”Pieticīgais zvejnieks” zvejniekam velns dod iespēju kļūt bagātam, iegūt jaunu
sievu, dzīvot greznā pilī, bet zvejnieks atsakās brīdī, kad redz savas mājas
jeb ģimeni, kas tam ir vērtīgākais zemes virsū.
Brīžos,
kad Kārlis Skalbe ir tēlojis cilvēkus bez sirdsapziņas, netiek parādīts to
dvēseles stāvoklis jeb kā viņu pārdarījums citiem atsaucas uz viņiem pašiem.
Par piemēru var minēt pasaku ”Raganas māja”, kurā nama saimniece jeb ragana
neizjūt praktiski nekādu žēlastību pret pieņemto kalponi, kas ir bāra bērns, un
viņas meita Umba parādīja izcilu nežēlību pret bārenīti, uzgāžot tās jaunajām
iniciējamajām drēbēm virsū darvu. Bet nevienā brīdī Kārlis Skalbe nenorāda,
kādu ietekmi šie notikumi atstāj uz šo notikumu iniciatorēm jeb raganu un Umbu.
Alma
Šmite Kārļa Skalbes pasaku varoņus iedala trīs grupās, līdz ar to veidojot trīs
pasaku grupas (Šmite A.1985:18):
1) ”Dzīves
patiesības meklētāju pasakas, kuru varoņi ir nemierā ar esošo, tiecas dzīvi
padarīt augstu un plašu kā debesis.” – ”Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”,
”Ezerieša meita”, ”Rozes smaržo”, ”Jūras vārava”, ”Milzis”
2) ”Pieticīgo
cilvēku jeb ”pazemīgo dvēseļu” pasakas. Pieticīgie cilvēki ir tie, kas
civilizācijas ļaunumam pretim liek sirds skaidrumu un dvēseles skaistumu.” -
”Kaķīša dzirnavas”, ”Nabaga bramins”, ”Bendes meitiņa”, ”Meža balodītis”, ”Pelnrušķīte”,
”Ūziņš”, ”Ceriņa krūms”
3) ”Alkatīgo
un bezsiržu pasakas, kuru augstākā morāle ir kampt un rīt, kur vien iespējams.”
- ”Pasaka par vērdiņu”, ”Ūdens māte”, ”Jūdass”, ”Labuma meklētājs”
Vēl es klāt pievienotu
ceturto grupu, kas ir:
4) Mīlētāju
pasakas jeb patiesās mīlestības meklējumu un atradumu pasakas – ”Pasaka par
pelīti”, ”Zaldāts”, ”Ceriņa krūms”, ”Papardes zieds” arī ”Jūdass”
Kārļa Skalbes literāro pasaku tematika ir
plaša, bet visizplatītākie tematu veidi ir:
1) Dabas
un civilizācijas mijiedarbe – dabas un pilsētvides tai skaitā cilvēku
attieksmes, piemēram, ”Mēneša dārzā”, ”Miroņu saucējs”, ”Pasaku pūķis”
2) Indivīda
un sabiedrības sadursme – viena cilvēka cīņa pret uzspiestā vairākuma vēlmēm,
piemēram, ”Mēneša dārzā”, ”Bendes meitiņa”, ”Pasaka par vara vīru”
3) Zināšanas
kā ceļš uz domas un gara brīvību – daba kā zināšanu avots, piemēram, ”Nabaga
bramins”, ”Piecpadsmit”, ”Mūžīgais students un viņa pasaka”
4) Cilvēka
sirds šķīstība un dvēseles skaistums – pozīcija pret ļauno, attieksmē ļaunam neatdarīt
ar ļaunu, piemēram, ”Raganas māja”, ”Melnais Pēteris”, ”Pieticīgais zvejnieks”
5) ”Samaitāto”
cilvēku dvēseles spējas – sods vai piedošana, piemēram, ”Par neizdodamo
dālderi”, ”Ķēniņa svārki”, ”Melnais Pēteris”
6) Mīlestības
uzticības spēks – jūtu atklāsme caur pārbaudījumu, piemēram, ”Pasaka par
pelīti”, ”Zaldāts”, ”Ceriņa krūms”
Dzīvnieku simboliskā nozīme
Daba
Kārļa Skalbes literārajās pasakās ieņem lielu vietu. Tā ir kā fons visai
darbībai un ne tikai fons – no tās atkarīga darbība, paredzējumi, cilvēku
jūtas, visa notikumu gaita, cilvēku un citu varoņu raksturi. Daba iespiežas
gandrīz katrā rakstītajā teikumā. Kārļa Skalbes teksti ir pilni ar dabas
salīdzinājumiem, metaforām, epitetiem un personifikācijām. Daba pati kļūst par
tēlu, tēlu, kam ir sava nozīme, jo pat vismazākais kukainītis var lasītājam
sniegt informāciju zemapziņas līmenī (kur parasti dominē simboliskā pasaules
uztvere) par to, kas notiks tālāk, vai kas raksturīgs galvenajam varonim.
Piemēram, ja cilvēku salīdzina ar skudru, tas nenozīmē, ka viņš ir mazs un
niecīgs, bet gan to, ka tas ir čakls sava darba darītājs. Lai izprastu dziļāk
Kārļa Skalbes ”Pasakas” ir nepieciešams zināt simboliskās nozīmes, ja ne visai
dabas terminoloģijai, tad vismaz dzīvnieku simboliskai nozīmei, skatoties ne
tikai no pasaules skatupunkta, bet gan ņemot vērā arī autora piešķirto nozīmi
konkrētajiem dzīvniekiem.
Balodis, dūja
– Miermīlīgais, nevardarbīgais un maigais raksturs padarīja to par lēnprātības,
maiguma un mīlestības jēdzienu, arī par bailīguma un pļāpības iemiesojumu, kļuvis
par miera kustības simbolu. Erotisks mīļvārdiņš iemīļotajai, taču tika lietots,
arī kā iesauka pērkamām sievietēm. Baložu olas spējušas izraisīt mīlas jūtas, viņu
gaļai, iekšām un asinīm piemītot īpašas dziednieciskas spējas. Svēto Garu
gandrīz vienmēr attēlo kā balodi. Septiņas Svētā Gara dāvanas (gudrību,
saprātu, labu padomu, stiprumu, zināšanas, lēnprātību un dievbijību) iemieso
septiņi baloži, baloži simbolizēja arī tikko kristītos. Kapu simbolikā balodis
ir ”dvēseles putns”. Ķīnā tas simbolizēja laulāto uzticību un ilgu mūžu, auglību(pēc:
Pijola S. 2006:25[1]).
Indiešiem un daļēji arī ģermāņiem tumšs balodis skaitījās nāves un nelaimes
putns. Islāmā balodi uzlūko par svētu. Balts balodis ir arī vienkāršības,
skaidrības simbols. Dažkārt tas simbolizē kristieti vai mocekli, vai arī
dvēseli, kas izjūt debesu mieru, kā arī vienu no četriem pamattikumiem –
mērenību (pēc: Cepīte I. 1994:22).
”Meža balodītis”- autors balodi burtiski neattēlo,
tik dzirdama tā runāšanās jeb balss. Šajā pasakā balodis varētu drīzāk nozīmēt
dvēseles putnu, kas sauc ķēniņu uz viņpasauli, kas arī burtiski notiek. Tāpat
arī balodis iemieso ķēniņa atmiņas par savu jaunības dzīvi, liekot tam doties
cauri savām atmiņu takām (pirms nāves cilvēks redz visu savu dzīvi pazibam gar
acīm).
Cūka
– šis dzīvnieks galveno kārt simbolizē netīrību, bet senajās kultūrās tas bieži
bija auglības un labklājības simbols, starpnieks ar dievību. Senajā Ķīnā
simbolizēja vīrišķo spēku. Kristīgajā simbolikā cūka ir ēdelības un tumsonības simbols
(pēc: Pijola S. 2006:44). Sivēnmāte ir auglības simbols, un tās atveidu
uzskatīja par veiksmi un auglību nesošu amuletu. Paradums vārtīties dubļos un
netīrumos bieži simbolizē zemiskumu un rupjību. Viduslaiku mākslā cūka norāda
uz nesavaldīgu uzvedību, īpaši uz negausību un netiklību, kā arī uz tumsonību(pēc:
Cepīte I.1994: 33).
”Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” – autors cūku
sākotnēji attēlo kā kaujamo priekš lielajām cūku bērēm, vēlāk nonākot pie
secinājuma, ka visi cilvēki patiesībā ir cūkas, kas ir tumsonīgas, ieslīgušas
pašapmānā, lai gan tiek tēlotas tīrīgas, paklausīgas un kā auglības un
labklājības simbols, kas vēlas būt apaļas kā bumbas un dzīvot mūžīgā mierā,
gulēt mūžīgā miegā. Tā ir ironija par cilvēka divējādo dabu, pretstatot cilvēka
ārējo uzvedību, izskatu pret dvēseles sagrauzto būtību, protams, norādot uz
faktu, ka ir iespējams mainīties, tikai jāpamet cūku aizgalds, kas šajā
situācijā simboliski nodēvēts par debess malu.
Čūska
– uztver kā pazemes un mirušo valstības simbolu. Bībelē aprakstītais
ienaidnieka iemiesojums, bet vara čūska ir krustā sistā Pestītāja prototips.
Simbolikā priekšplānā izvirzās čūskas negatīvā nozīme, bet ir pazīstams arī
noslēpumaini pozitīvs čūskas novērtējuma aspekts, kas saista čūsku ar zemi un
pazemi, mājas čūskas nes senču dvēseļu svētību, čūskas ir nozīmīgas arī
dziedināšanā un ticībā uz atdzimšanu(pēc: Pijola S. 2006:46). Čūska parādās gan
kā htoniska būtne, gan kā cilvēka pretiniece, gan kā dvēseles iemiesojums, gan
kā seksuāls simbols, gan arī kā mūžīgās atjaunotnes spējas simbols, vidutāja
starp dieviem un cilvēkiem. Čūsku pielūdza arī kā likteni. Vecajā Derībā čūska
ierindota starp nešķīstajiem radījumiem, tēlota kā grēka un kā sātana prototips,
bet čūska ir satopama arī kā gudrības simbols. Romiešu mājokļos tās simbolizēja
mājas un ģimenes garus. Čūska simbolizēja mūžīgos draudus pasaules kārtībai(pēc:
Cepīte I.1994:34).
”Ezerieša
meita” – čūskas tēls šajā pasakā tiek simbolizēts kā
viltīga un nodevīga kaislība, kas ložņā apkārt Ezerieša meitas sirdij, tēlojot
sapni pēc, kura tā tik ļoti alkst, kā arī alkas pēc naudas, kas noved cilvēka
dvēseli purvā. Čūska kā visa ļaunā kārdinātājs. Savā ziņā pats Ezerieša meitas
skaistums ir čūska, kas steidzas aptīt savu upuri un lēnām nosmacēt to,
atstājot tikai rūgtas atmiņas par to.
”Karaļa
krāsnkuris” – autors cilvēku pielīdzina čūskai, kas
kož pati sev astē (Uroboross), norādot, ka vairs nav tie laiki, ka cilvēki ir
kļuvuši statiskāki, jo tagad ir svarīga apļveida kustība – visi vienmēr
atgriežas savā sākotnējā pozīcijā. Arī cilvēks kā čūskas rakstura iemiesotājs –
ja pašam netiks, tad citiem arī nedos.
Ērglis
– varas un aizsargāšanas simbols, kas simbolizē pie dieviem aizejošā mirušā
dvēseli. Sīrijā tas ir kristību simbols. Ērglis ir simbols, kas apliecina
gaismas uzvaru pār tumšajiem spēkiem. Kristīgajā ikonogrāfijā ērglis ir
apustuļa Jāņa simbols. Ērglim piedēvē tikai pozitīvu nozīmi (spēks, atjaunotne,
kontemplācija, asredzīgums, karaliskums).Kristietības laikā uz to attiecināja
valdnieka taisnīguma tikumu, tomēr arī augstprātības grēku. Uz klints sēdošs
ērglis simbolizēja vienpatnu karotāju, ērglis, nolaidies uz priedes, apzīmēja
ilgu, nezūdoša spēka pilnu mūžu(pēc: Pijola S.2006:60). Bībelē ērglis ir Dieva
visvarenības un ticības spēka simbols, bet viduslaikos ērglis bija atdzimšanas
un kristības, kā arī Kristus un debesbraukšanas simbols. Ērglis ir arī apceres
un garīgās atziņas simbols. Ērglis simbolizē gan vienu no septiņiem nāves grēkiem
– lepnību, gan vienu no pamattikumiem – taisnīgumu (pēc: Cepīte I.1994:49).
”Nabaga bramins” – ērglis kā svētā gara simbols,
kas pieskata bramina dvēseles šķīstību. Noteiktā kontekstā ērglis var
simboliski nozīmēt arī pašu braminu kā taisnīguma iemiesojumu, Dieva ticības un
visvarenības spēka simbolu, jo tas ir gatavs atteikties no laicīgās dzīves
Dieva vārdā.
Gulbis -
cēlas apskaidrotības jēdzies, tam piemīt paredzēšanas spējas. Jaunavas varēja
pārvērsties gulbju meitenēs – gaišreģēs. Gulbis simbolizē sieviešu grāciju(pēc:
Pijola S.2006:73). Balts gulbis simbolizē gaismu, tīrību un iznesību. Slāvu,
skandināvu Mazāziju tautās gulbis simbolizē skaistuli, debesu jaunavu. Tālajos
Austrumos gulbis simbolizē iznesību, izcilību un drošsirdību. Gulbis simbolizē
vidutāju starp ūdeni un uguni. Mirstoša gulbja dziesma kļuva par cilvēka pēdējo
darbu vai vārdu simbolu(pēc: Cepīte I.1994:58).
”Karaļa
krāsnkuris” – Kārlis Skalbe karalieni attēlo kā
gulbi, tās apģērba dēļ un nešaubos arī tās rakstura dēļ. Gulbis kā sieviete ir
cēluma un dižena skaistuma, grācijas simbols. Tiek norādīts, ka karaliene būs
laba māte savam bērnam. Viņai tik tiešām piemīt paredzēšanas spējas, jo sapnī
redz sava dēla acis mirušas, kas vēlāk piepildās, ka karaļvalsts tiek iekarota
un karaliene ar karali mirst.
Jērs
- tas simbolizē labestību, nevainību un šķīstību. Jērs kļuva arī par Kristus un
viņa upura nāves simbolu, jēru vai aitu grupas apzīmē īsteni ticīgos vai
mocekļu baznīcu(pēc: Cepīte I.1994:64).
”Karaļa
krāsnkuris” – nokauta jēra acis simbolizē nāvi,
kuru karaliene ierauga sava dēla acīs sapnī. Viņš ir nācis savu māti brīdināt
par nāvi, kas to sagaida. Jaunais cilvēks parādās kā Kristus vēstnesis.
”Vilkacis”
– brīdī, kad vilkacis aizvelk jēru savai maltītei, rodas asociācijas ar viņa
sievu, kas ir tikpat nevarīga, trausla un baiļu pilna meklējot savu vīru.
Praktiski vilkacis parāda ar šo jēru, ka viņš saplosa savu sievu. Sievu, kas
simbolizē labestību, nevainību un šķīstību ar to vien, ka viņa mīl savu
vilkaci, lai kāds viņš arī nebūtu.
Kaķis
-ambivalents simbolisks dzīvnieks. Japānā ieraudzīt kaķi ir slikta zīme. Ēģiptē
pieradināto, izveicīgo un noderīgo kaķi godāja kā svēto dzīvnieku. Viduslaikos
kaķus uzskatīja par raganām piederošiem, melnus runčus – par velna simboliem(pēc:
Cepīte I.1994:66).
”Kaķīša dzirnavas” – kaķis kā brīvības un
piedošanas simbols, kam piemīt deviņas dzīvības – katra vienam pārbaudījumam.
Autors lasītājam sniedz divus kaķu veidus: melno kaķi, kas ir slēdzis līgumu ar
velnu un ir ļauns (lai gan augļotājam, mūsdienās kreditoram ir tāds darbs, kāds
viņš ir), balto kaķīti, kas ir sirdsšķīsts, nesamaitāts, saprotošs un
piedodošs. Kaķis nozīmē arī sirds siltumu, kas izpaužas draudzībā, kas
jānopelna.
”Degoša sirds” – kaķis kā mājas pavarda sargātājs,
arī kā īsta vīrieša paraugs mazajam puikam, kam tik ļoti trūkst tēva spēcīgās
rokas. Kaķis simbolizē šajā pasakā ģimenes vērtības, mīlestības patieso spēku
un sirds skaidrību, daloties ar sev tuvajiem saimniekiem visās maltītēs.
”Raganas māja” – tiek attēloti pavisam trīs kaķi:
aptiekārs, mācītājs un virsmežkungs. Visi trīs kaķu tēli attēloti negatīvā
nozīmē – aptiekārs simbolizē augstpārtību, mācītājs/mānītājs simbolizē zagšanu,
virsmežkungs simbolizē dzeršanu, bet visi kopā simbolizē raganas kalpus.
Kaza
– kaza kā barotāja. Kazas rags simbolizē arī auglīgo dabu. Kristietības
simbolikā kaza kā „mēma radība” dievbijīgi klausās. (Pijola S. 2006:84), Indijā
kaza simbolizē pirmmatēriju, kas ir pirmmātes iemiesojums (pēc: Cepīte
I.1994:69).
”Ezerieša
meita” – autors kazu konkrētajā pasakā attēlo baltā krāsā,
kas liecina ne tikai par tās auglību, bet arī par sava veida svētumu un
skaistumu, kas, iespējams, caur tās pienu tiks nodots tam, kas tajā mazgājas un
izskatās, ka tā arī notiek, jo Ezerieša meita kļūst skaistāka, auglīgāka.
Diemžēl kazas ir arī ietiepīgi radījumi, kuras ir grūti valdāmi - savā noteiktā
šķautnē Ezerieša meita ir kaza, jo viņa nepārtraukti spītē liktenim un tikai
vecums un kauns liek tai salūzt respektīvi padoties.
Krauklis
- uzskatīts par ļaunu zīmi, kas vēsta slimību, karu vai nāvi. Bībelē krauklis
pieskaitīts nešķīstiem dzīvniekiem. Viduslaiku simbolikā krauklis norāda uz
nāves grēku Negausību. Daudzām tautām krauklis tomēr ir dievišķs, ar sauli
saistīts putns. Dažkārt kraukļus uzskatīja par nežēlīgiem vecākiem, kas atstāj
novārtā savus mazuļus, tie simbolizē pašizvēlētu savrupību. Kristietībā
krauklis simbolizē ķecerus un neticīgos (pēc: Cepīte I.1994:75).
”Pelnrušķīte”
– ”Viņa izplūca spalvu pa spalvai kā savas dzīves tumšās stundas, un zem viņas
pirkstiem parādījās kraukļa miesa. Tā bija liesa un zilgana kā pelni.”(Skalbe
K.2002:139). Šis ir nāves krauklis, uz ko autors norāda jau rindkopu iepriekš:
”Bet krauklis bija sazāļots, un, kas viņu ēda, tam bij jāmirst.”(turpat).
Krauklim jau dzīvam esot nāve ir tā simbols, bet, kad tas ir miris, viņa nāves
simbolika pastiprinās pat divkārtīgi. Lai gan Pelnrušķīte ir uzticīga savai
pamātei, viņa varēja kraukli neēst kaut vai tikai tā paša žēluma dēļ, ko tā
izjuta pret kraukli.
”Jūdass
”
– kraukli Skalbe attēlo kā Jūdasa vienīgo patieso draugu, kas patiesībā ir
Jūdasa netikums, kurš neļauj tam just. Un tikai brīdī, kad krauklis pamet
Jūdasu, pēc tam kad izknābis tam acis, Jūdass sāk just sevi, pasauli, iespējams
saprast princeses jūtas, un viņš nespēja tikt ar to galā. Kopš laika sākuma
krauklis bija Jūdasa nāves simbols, kas palīdzēja ieraudzīt skarbo realitāti.
Pārsvarā
lielākajā daļā pasaku, kurā pieminēts krauklis, kāds mirst fiziski vai garīgi,
vai arī pāriet no vienas pasaules otrā, apzīmējot nāves un pārejas simboliku.
Lakstīgala
– simbolizēja cilvēku tiekšanos pēc prasmes sasniegt valodas labskaņu. Lakstīgalas
vārds šad un tad ir sinonīms vārdiem ”dziesma” un ”dzeja”. Tautas medicīnā
naksnīgās dziedātājas gaļu ieteica kā līdzekli pārmērīgas miegainības
novēršanai. Austrumos un Eiropā lakstīgalu un tās dziesmu uzskatīja par laimi
nesošu zīmi(pēc: Pijola S. 2006:106).
”Kā
es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” – Skalbe lakstīgalu
sākotnēji attēlo nevis kā dziedošu putnu, bet kā resnu topošo cepeti uz
Mārtiņiem. Zīmīgi ir tas, ka pasakā putni nedrīkst dziedāt, jo tie traucē
gulēt, bet paši pasakas varoņi ir gatavi ēst lakstīgalas gaļu, nezinot, ka tā tos
modinās no miegainības. Iespējams, Skalbe ar šo putnu norāda uz to, ka pasakas
varoņi ir sasnieguši konkrētu punktu, kad tie sāks mosties no to ”cūku miega”
un tumsonības, paverot ceļu uz gaišāku nākotni. Lakstīgala simbolizē arī cerību
par izdošanos gaidāmajās grūtībās.
Muša – no
matērijas šķirtā un mūžīgi klīstošā dvēsele. Visbiežāk mušas tēls saistās ar
slimību, nāvi un velnu. Priekšstats, ka cilvēku apdraud slimību dēmoni mušas
izskatā (pēc: Cepīte I.1994:102).
”Piecpadsmit” – Kārlis Skalbe mušas attēlo kā
simbolu cilvēciskai tumsonībai, kā nerimstošām tukšām domām, kuras izplata
gudrības slavinātāji ar mušu vainagu galvā. Mušas ne gluži kā fiziskās nāves
simbols, bet gan garīgās.
Pele
- tautu ticējumos viduslaikos pele iemiesoja raganu vai mirušā dvēseli, balta
pele – miruša bērna dvēseli(pēc: Cepīte I.1994:109).
”Pasaka par pelīti” – pelīti autors atveido kā
mazu nevainīgu zvēriņu, mājas gariņu, mirušās līgavas iemiesojumu. Pele kā
augšāmcelšanās simbols, kā simbols mirušajai līgavai, kuru tik kvēli bija
mīlējis ķēniņa dēls, ka nav spējis ne ēst, ne dzert, ne tā īsti gulēt līdz mazā
pelīte tam nebija parādījusi, ka tas nav viens šai pasaule un viņa mīla vienmēr
būs kopā ar to.
Putns
– cilvēka domu izteikšanas simbols. Tiek uztverti pozitīvi. Bieži iemieso
cilvēka vēlmi atraisīties no zemes smaguma. Cilvēka ķermeni atstājušo dvēseli bieži
attēlo kā putnu. Putns sevī iemieso arī gudrības simbolu (pēc: Saleniece R.
2002: 415).
”Ķēniņa
dēla trīs dārgumi” – zelta putns, kas dēj zelta olas –
simbolizē labklājību, bagātību arī mīlestību. Kārlis Skalbe tā īsti šo putnu
neattēlo pasakas sākumā, vēlāk gan tas iegūst savas aprises, simbolizējot arī
uzticību, jo nevienam svešam nedzied savu dziesmu kā vien ķēniņa dēlam.
Kārļa
Skalbes pasakās ir sastopama plaša putnu daudzveidība. Bieži vien putni ir
saistīti ar cilvēka dvēseli gan tai esot fiziskajā ķermenī, gan pametot to.
Putni ir gan ļauni, gan labi un spēj arī mainīt savu sūtību, piemēram,
mierīgais balodis kļūst par aizkapa valstības saucēju.
Tārps – dažām
tautām ir no tumsas un nāves atmodušās dzīvības simbols, jo dzīvo netīrumos un
zem zemes. Viduslaikos mēdz identificēt ar čūsku vai ar velnu(pēc: Cepīte
I.1994:144).
”Apakšzeme” – cilvēka dvēseles tārps, kas to grauž
no iekšienes, atņemot cilvēkam spēju domāt, just un redzēt. Šis tārps
pastiprina cilvēka bailes – šajā gadījumā palikt bez darba, bez dzīves mērķa.
Savā ziņā arī paša Cēlāja dvēseli grauza tārps, jo tas sevi bija ziedojis pārcēlāja
darbam, nejūtot sāpes un ciešanas.
Vālodze – Ķīnā
simbolizē pavasari, kāzas un prieku(pēc: Cepīte I.1994:155).
”Piecpadsmit”
– autors vālodzi tēlo kā govju gani, kas labi dara savu darbu, līdz mušas to
neiemidzina. Vālodze varētu simbolizēt mieru, kas tiek radīts paša spēkiem, jo
šajā gadījumā vālodze salasīja visas pasaules mušas, lai daba iegūtu mieru.
Vilks
– tas parādās gan kā negatīvais, mežonīgais, velnišķais, gan arī kā pozitīvais,
garam radniecīgais. Ziemeļeiropā un Grieķijā satopams kā gaišais simbols,
apzīmē arī palīdzīgus dzīvniekus un htoniskus spēkus. Vilks ne reti parādās arī
kā dvēseļu pavadonis. Ģermāņu mitoloģijā vilks satopams kā bīstams dēmons, kas
ar savu gaudošanu pavēsta pasaules galu. Daudzām tautām vilks simbolizē karu
vai agresiju. Kristietībā vilks apzīmē spēkus, kas apdraud ticību, kas dažkārt
simbolizē Kristus nāvi. Vilks ir arī nāves grēku miesaskāres un skopulības
simbols. Viduslaikos vilks ir draudošais, dēmoniskais dzīvnieks, jo tā izskatā
parādās velns, raganas un burvji (pēc: Cepīte I.1994:157).
”Vilkacis” – vilks kā viena daļa no cilvēka
mežonīgās, negatīvās un pat asinskārās dabas. Vilks kā cilvēka otra, dionīsikā
puse, kas neredz tālāk par savu labumu. Dzeršana, asiņainas medības, ālēšanās –
tas viss noveda galveno varoni līdz nespējai kļūt par cilvēku. Un tikai tad,
kad tas spēja pieņemt, cilvēku pasaules tikumus, kā savējos un netikumus padzīt
no savas dabas, viņš kļuva atkal par cilvēku, šoreiz tāds kas mīlēja savu sievu
un bērnus vairāk par sevi. Simbols mežonībai.
”Sarkangalvīte” - vilks tiek tēlots biedējošs ar
lielām sarkanām acīm, bet viņš tomēr prot notēlot nevainīgu suni, kas ir tikai
draudzīgs ar Sarkangalvīti. Pavisam noteikti viltības un asinskāres
iemiesojums, kas beigās par savu darbību saņem sodu, kas ir nāve.
Zirgs
– sākotnēji zirgu uzskatīja par htonisku dzīvnieku, kam sakars ar uguni un
ūdeni kā dzīvības devējiem, bet reizē arī draudīgiem spēkiem. Zirgu simboliski
saista ar mēness spēkiem. Dažu tautu priekšstatos zirgs parādās kā dvēseļu
pavadonis. Negatīvi zirga tēls parādās grieķu mitoloģijā, kur tas kā
pus-cilvēks pus-zirgs apzīmē nevaldāmas cilvēciskās un dzīvnieciskās dziņas,
bet spārnotā zirga Pēgasa tēls sasaucas ar gaismas simboliku. Baltu zirgu
uzskata par saules un debesu dzīvnieku, par dieva kumeļu un par prāta savaldītā
spēka simbolu vai arī par prieka un uzvaras simbolu. Zirgs kā jaunības, spēka,
dzimumdziņas un vīrietības simbols saistās gan ar pozitīvo, gan ar negatīvo(pēc:
Cepīte I.1994:165).
”Ūziņš” – šajā pasakā autors parāda, ka zirgs var
būt daudz labāks draugs kā cilvēks, labāks uzklausītājs un mierinātājs. Ilguma
tēvam zirgi nozīmē daudz, jo tas daudzus gadus ir ziedojis zirgu aizstāvim
Ūziņam – ceptas olas Jurģos – un strādājis ar tiem kopā, dien dienā, visa sava
mūža garumā kā uzticama komanda, kas spēj sasniegt visu. Zirgs ir kā
draudzības, uzticības un darba simbols.
Zirga tēls Kārļa Skalbes pasakās tiek tēlots kā palīgs,
cilvēka līdzbiedrs gan meklējot izredzēto, gan strādājot, gan dodoties karā,
gan arī kā senaizmirsts draugs.
Zirneklis –
simbols ar negatīvu nozīmi, pa retam arī viltīga būtne. Kristīgajā simbolikā
zirneklis ir ”ļaunais” pretstats ”labajai” bitei un parasti pārstāv grēcīgas
dziņas, kas cilvēkam izsūc asinis. Tautas ticējumos zirneklis tomēr ir arī
dvēseles iemiesojums. Dažos Alpu apgabalos krusta zirnekli uzskata par svētu
būtni un laimes nesēju. Senajā Ķīnā tas nozīmēja tuvu laimi (pēc: Pijola S.
2006:189). Indijā to izprot kā kosmiskās kārtības simbolu un kā sajūtu pasaules
’’audēju’’. Tas ir arī saules simbols - tīkls var simbolizēt dievišķā gara vai
intelekta emanāciju (pasaules izcelšanās izskaidrojums ar dievības
radošās enerģijas izplūšanu). Upanišadās tas parādās kā garīgās
pašatbrīvošanās simbols (pēc: Cepīte I.1994:166).
”Kā
es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” – autors skaidri liek
manīt, ka zirneklis un tā tīkls, kas simbolizē miglu, ir ļauns asins sūcējs,
kas padara cilvēkus par bezjūtīgām būtnēm, atņemot tiem visu labo, respektīvi,
to kā dēļ ir vērts dzīvot. ”Tā nemaz nav migla, tas ir zirnekļu tīkls[…]visu šo
malu ir ietinis briesmīgs zirneklis. Viņš izzīž visiem asinis un atstāj tikai
taukus. Kas ilgāk dzīvo viņa tīklā, tas paliek par bezjūtīgu tauku piku. Un tas
nav miers, ko viņi slavē, tie ir ģiftīgi tvaiki, ar kuriem zirneklis tos
apreibina, lai varētu izzīst tiem smadzenes.”(Skalbe K.2002:16) Iespējams,
skatoties no tautas mitoloģijas skatupunkta, cilvēki nav izsūkti, bet gan viņu
dvēseles pa zirnekļa pavedienu ir devušās prom no to saimnieku ķermeņiem uz
debesīm, jo debesis šajā pasakā ir ar roku aizsniedzamas.
Zivs
– tā ir gan auglības, gan nāves simbols. Kā dzīvības un auglības simbols zivs
ir daudzviet sastopams talismans. Ēģiptē zivis uzlūkoja par svētām un
vienlaikus par draudīgām un pārdabiskām. Zivs ir viena no senākajiem
slepenajiem Kristus simboliem. Kristīti ticīgie salīdzināja sevi ar zivi, kas
atdzimusi kristītos ūdeņos. Zivs kā Kristus iemiesojums simbolizē garīgu barību
un kopā ar maizi – Svēto Vakarēdienu(pēc: Cepīte I.1994:166).
”Jūras vārava” – zivis tēlotas dažādos veidos –
gan lielas un varenas, gan mazas un vājas – un visas beigās apzīmē tikai vienu
– jaunā puiša dvēseli un tā sapņus, kuru dēļ tas gatavs ziedot tēva mājas un
naudu, mātes doto dziesmu grāmatu, kas ir daudz vērtīgāka par citām pasaules
laicīgajām lietām. Jūras vārava ir simbols nepiepildītai mīlestībai, savā ziņā
jaunā puiša nāvei, jo dzintara pils atrodas zem ūdens, kur tikai jūras
iemītnieki spēj dzīvot.
Izmantotās literatūras saraksts
1.
Cepīte I. (galvenā redaktore)(1994),
Herdera vārdnīca: Simboli, Rīga: Pētergailis
2.
Danberga M. 1990.Disertācija: Latviešu
literārā pasaka / žanra attīstība prozā, Rīga
3.
Kačāne, I. (redaktore)(2006),O.Vailds –
K.Skalbe: dubultportrets, Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais
apgāds „Saule”:
a. Ķikāna
V. raksts: Dabas un civilizācijas konflikts O.Vailda un K.Skalbes literārajās
pasakās, 62.-73.lpp,
b. Rinkēvičas
R. raksts: K.Skalbes pasaku tēlu recepcija latviešu literārajā pasakā 20.,
21.gs.mijā, 80.-87.lpp.
4.
Mauriņa Z.(1990), Klusuma burvis.
Uzdrīkstēšanās, Rīga: Liesma
5.
Pijola S. (sastādītāja)(2006), Simbolu
enciklopēdija, Rīga: Jumava.
6.
Saleniece R. (redaktore)(2002), Lielā
simbolu enciklopēdija, Rīga: Jumava
7.
Skalbe K. (2002), Pasakas, Rīga:
Zvaigzne ABC.
8.
Skraucis V. Nosacītība un tās veidi.-
Grām.: Literatūra un laikmets, Rīga, 1970., 247.lpp
9.
Šmite A. (1985), Kārļa Skalbes literāro
pasaku īpatnības: mācību līdzeklis, Rīga: P.Stučkas Latvijas Valsts
universitāte
Pielikums
Dzīvnieku
dažādība Kārļa Skalbes ”Pasakās” (44)
Nosauktie dzīvnieki ir
ne tikai reāli dzīvnieki, bet arī dzīvnieku attēlojumu nosaukumi salīdzinājumos
un metaforās:
1.
”Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” – cūka,
lakstīgala, zirneklis, suns, vārna, kaiva, dūjiņas, vanags, bite
un zirgs, putni.
2.
”Ezerieša meita” – zirgs, kaza,
zīlīte, čūska, bezdelīga, grieze, zirneklis, pūce, irbe, lācis
3.
”Rozes smaržo” – grieze, balodis,
vanags, govs, tauriņš
4.
”Sirmās dvēseles” – čūska, vilks,
stirna, briedis, gaigala, vāvere
5.
”Miroņu saucējs” – putni, kurmis
6.
”Piecpadsmit” –vālodze, govs, muša,
vēzis, pāvs
7.
”Mēneša dārzā” – bite, lācis, lapsa,
briedis, vilks, suns, tīģeris, pūce, kamielis, aita
8.
”Apakšzeme” – čūska, suns, varde,
zalktis, ķirzaka, govs, āzis, vārna, tārpi, grieze
9.
”Karaļa krāsnkuris” – čūska,
irbe, govs, pūķis, mežacūka, lapsa, zaķis, rubenis, lācis, gailis, gulbis,
varde, jērs
10.
”Nabaga bramins” – ērglis, pele
11.
”Pasaka par vērdiņu” – strazds, balodis
12.
”Kaķīša dzirnavas” – kaķis, pele,
zirgs, govs, suns, lapsene, bezdelīga, grieze
13.
”Mūžīgais students un viņa pasaka” –
žurka, balodis, suns, strazds, dzeguze, zirneklis, vanags, pele, pīle?
14.
”Meža balodītis” – balodis, jērs,
aita, zirgs, vārna, varde, ķīvīte, zivs
15.
”Jūras vārava” – bites, zivs,
putns, balodis
16.
”Bendes meitiņa” – dzeguze, krauklis,
zirgs, putns, zirneklis
17.
”Ķēniņa dēla trīs dārgumi” –zelta
putns, krupis
18.
”Sarkangalvīte” – suns, kurmis, zirgs,
vilks, gulbis, pele, jērs
19.
”Pelnrušķīte” –krauklis, suns,
dūja
20.
”Milzis” –putns, kukainis, aita, suns,
skudra, zaķis, lapsa
21.
”Ceriņa krūms” – suns, gaigala, putns,
dūja
22.
”Pasaka par zelta ābeli” –bite, kaķis,
suns, vilks, lācis, tarakāns, putns, aita, irbe, zaķis
23.
”Zaldāts” – bite, kamene, vārna zivs,
putns
24.
”Ūziņš” –govs, zirgs, zirneklis,
prusaks, vilks, lācis, aita, bite, gailis
25.
”Papardes zieds” – jāņtārpiņš
26.
”Kā Jānis brauca nezināmo meklēt” –
circenis, govs, grieze, zirgs, balodis
27.
”Jūdass” – krauklis
28.
”Pasaka par pelīti” – pele
29.
”Labuma meklētājs” – aita, jērs, zirgs,
lācis, rubenis, kaija, zivs, suns
30.
”Caur skursteni” - nav
31.
”Pasaku pūķis” –pūķis, suns,
muša, zirgs, irbe, ērglis, vārna, putns, zivs, vilks
32.
”Taurētājs” – putns, lakstīgala, zvēri,
zivs, bite
33.
”Pasaka par vecāko dēlu” – kaķis, suns,
zīlīte, putns, stirna, briedis, zirgs, vērsis
34.
”Vilkacis” – vilks, jērs,
aita, stirna, zaķis
35.
”Par neizdodamo dālderi” -nav
36.
”Pasaka par vara vīru” – cūka, zirgs
37.
”Degoša sirds” – kaķis, vāvere,
strazds, lācis, putns, vārna, cūka
38.
”Leļļu lāpītāja” – zelta putns
39.
”Ķēniņa svārki” – skudra
40.
”Māras koks” – aita, govs, jērs, skudra
41.
”Divi draugi” – putns, govs, krupis,
ērglis, lācis
42.
”Pieticīgais zvejnieks” – kaķis, zivis –
līnis, līdaka, asaris, rauda, karūsa, plikšķis
43.
”Melnais Pēteris” – putns
44.
”Raganas māja” – vanags, līdaka, kaķis,
suns, čūska, jērs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru