Bērnības atmiņas (AU, 2014)

Nav daudz reižu, kad mamma būtu man stāstījusi kāda es biju bērnībā, piemēram, tikai šajos Ziemassvētkos uzzināju, ka maza būdama krustmāti saucu par kupulādi. Bet to, ka brālim radīju palamu jau zināju sen. Nespējot pateikt noteiktus burtus, saucu viņu par budzi un badzi. Vēlāk gan izrādījās, ka arī citi viņu pēc tam iesaukuši par badzi.

            Manai mamma patīk krāsot matus, pat par spīti pirmajai matu krāsošanas pieredzei. Šo faktu es neatceros – biju pārāk maza. Kādu dienu viņa pārnāca mājās ar izbalinātiem matiem  un, protams, mazais bērns Antra nesaprot to un grib savu mammu. Esot bijusi gan raudāšana, gan pamatīga protestēšana jaunajam mammas izskatam līdz brīdim, kad mammai nācies uzlikt lakatu uz galvas, lai vis nostātos savās vietās.

            Mamma vienmēr bērnība bija visa centrs. Viņa manā skatījumā visu prata un visu varēja. Kopā cepām vafeles un zīmējām, un braucām pa slimnīcām. Viņa tad bija tas cilvēks, kuram es uzticējos pilnībā. Tētis gan vienmēr ir bijis tāds malā stāvētājs, kurš palīdzības lūgšanu uzskatījis par zemošanos. Reti kad bija mājās bērnībā – strādāja cirsmās uzreiz pa vairākām nedēļām. Mamma bija tā, kas veda uz dārziņu un no tā uz mājām gan mani, gan brāli. Viņa mēdza veidot dažādus zīmējumus, leļļu gultas un citādas lietiņas bērnudārzam, piemēram, vienreiz viņa uztaisīja lielus Teletūbijus (vismaz man šķita lieli) – laikam violetu, zaļu un dzeltenu. Viņa vienmēr parūpējās, lai mums ir ko darīt, piemēram, zīmēja papīra lelles, kurām abas veidojām kleitas. Viņa mācīja mums lasīt, virzīja mūs bērnībā. Mākslas skola bija viņas ideja. Mamma teica: „Gribi iet mākslas skolā?”. Godīgi sakot, ja viņa man toreiz pirmajā klasē būtu piedāvājusi iet mūzikas skolā, es būtu arī piekritusi.

Vēl pirms manas dzimšanas maniem vecākiem viņu kāzu dienā tika uzdāvināts kucēns. Suņu meitenīti nosauca par Efu. Efa bija maza auguma, melnu, čirkainu, ja tā var teikt, kažoku. Draudzīgs, mierīgs šunelis, ar kuru kopā uzaugu. Viņa bija mans sargs, kā to liecina fotogrāfija pie ratiņiem, kuros tajā laikā gulēju es. Efa vasarā gulēja suņubūdā pie virtuves loga, bet ziemā arī pie virtuves loga, tikai iekšā. Maz es atceros par kopā būšanu ar Efu, jo es vēl gāju bērnudārzā, kad Efu aizveda uz laukiem, jo tur bija labāka dzīvošana. Viens gan jāatzīst, viņa prata aizsargāt savu teritoriju, jo īpaši pret dzērājiem vai konkrētiem kaimiņiem, kuri neprata uzvesties. Viņa nodzīvoja 16 gadus, pa kuriem pat iemācījās ēst no dakšiņas.

Daļu savas bērnības pavadīju laukos – sākumā pie vecāsmammas, tad pie Omes. Vecāmamma bija ļoti stingra. Vienmēr bija jāiet gulēt tad, kad viņa lika, jādara tas, ko viņa lika. Viņai bija tāda aura – ja nedarīsi, dabūsi pa pirkstiem (biežāk gan tās bija ausis vai kāds aizskarošāks vārds). Mammai arī ir šī īpašība. Vecāmamma kaut kā bieži atstāja mani vienu savā dzīvoklī, lai sēžot un nekustot. Un to lielākajā daļā gadījumu es arī darīju, bet tad kad nagi niezēja, es līdu skatīties bildītes šūšanas žurnālos (viņa bija šuvēja pēc profesijas) vai izpētīt bufetes objektus. Ne reizi vien mēs gājām kopā uz kūti – tur mani iekšā gan nelaida (lai nedarbus nedarot). Ome gan ir pilnīgi savādāka. Pie viņas nekad nebija noteikumu, varēja darīt ko gribēja. Vienīgi kartupeļu talkās obligāti bija jālasa kartupeļi. Ome ļāva iet skatīties zvēriņus kūtī un rādijā kā kuru sauc, un stāstīja par tiem. Pie Omes lasījām tējas, gājām sēņot – bērnībā vieglāk bija ieraudzīt sēnes mežā, nekā tagad. Dejojām lietū un galvu mazgājām lietū (vasaras lietū). Gājām ganos (biežāk brālis darīja, jo viņam ļoti patika), saucām ganus mājās, mācījāmies slaukt govis. Pie Omes pirmo reizi ieraudzīju pirti, un turpat arī punu dabūju.

Ar brāli ir visādas palaidnības darītas – izsists virtuves logs vai apzīmēts galds, vai kaut kas kaut kur noslēpts. Es skaidri atceros, ka biju greizsirdīga uz viņu (es vispār biju diezgan greizsirdīgs bērns arī tad, ja mamma pievērsa lielāku uzmanību kādam citam bērnam) un centos pievērst sev uzmanību, izsvaidot rotaļlietas vai kā savādāk ieriebjot brālim. Cēlām kopīgi mājas no krēsliem, segām un spilveniem. Lasījām tajās grāmatas, spēlējām spēles vai klausījāmies mūziku. Kad ziemā bija daudz sniega, cēlām, drīzāk rakām sniega mājas pie šķūnīšiem. Cēlām Lego debesskrāpjus un būvējām pilsētas. Kopīgi spridzinājām balonus, cēlām arī smilšu pilis vai rakām tuneli uz Ķīnu caur smilšu kasti. Kad es sāku staigāt, mamma nopirka koka jājamzirdziņu, bet, kad brālis sāka staigāt, viņš bija tas, kurš jāja ar šo zirdziņu.

Laikam 1999.gada jūnijā mūsu dzīvē ienāca jauns mājdzīvnieks. Vecāmamma no laukiem atveda kaķu meitenīti. Mēs ar brāli būdami bērni bijām sajūsmā. Mazais kaķēns pirmajā laikā slēpās zem dīvāna, kamēr mēs viņu centāmies ar rokām izķeksēt laukā. Vēlāk jau pati iznāca. Mums bija jādomā vārds, bet es, protams, biju saskatījusies televizoru un gribēju, lai kaķi nosauc par Margaritu (bija tolaik tāda telenovele). Mamma nepiekrita. Pa vidu atskanēja vairāki varianti, kuri nav aizķērušies atmiņā, bet beigās es devu galavārdu un mēs kaķēnu nosaucām par Rozi. Roze vienmēr ir bijusi sava vārda cienīga. Viņai ir īpaši gari nagi un asi zobi. Ne reiz vien bērnībā staigāju apkārt ar saplēstām kājām vai rokām Rozes dēļ. Arī kost viņa prot labi, bet es jau esmu pieradusi un, ja viņa man neiekož, kad atnāku mājās, tad gandrīz vai jūtos aizvainota, jo tā taču nu jau ir 15 gadu tradīcija. Gan tagad, gan bērnībā mēs viņu saucām arī citos vārdos, kuri radās viņas darbību dēļ: traktors (jo ļoti skaļi murrā), spalvu pika (jo viņa ir garspalvas kaķis), zirgs (jo viņai patīk nesties no viena istabas gala līdz otram un naktī, kad vecāki guļ(parasti ar mammu tas notiek), skrien viņiem pāri, lai iedot ēst), princese Roze (jo viņa sēž kā aristokrāts un vispār arī izskatās, kā kādas īpašās šķirnes kaķis). Roze ir tā būtne, kuru mīlu bez nosacījumiem. Viņa ir īsts ģimenes loceklis, kura vietu neviens nevar ieņemt, jo pasaulē nav neviena cita tāda dzīvnieka kā viņa.

Savā laikā mans tētis bija man no koka uztaisījis leļļu drēbju skapi ar stikla durtiņām un pārvietojamiem plauktiņiem. Pirmajos savas dzīves mēnešos Roze bija tik maziņa, ka varēja mierīgi gulēt leļļu skapī uz plauktiņa. Augot gan plauktiņu skaits samazinājās līdz viņa pašā skapī vairs neietilpa. Tagad viņa, ja tiek lielajā skapī iekšā, tad guļ tik nost un nospalvo drēbes, bet tā viņai patīk gulēt uz skapjiem, plauktiem. Ne viens viņai tur netiek klāt ne citi kaķi, ne suņi un reizēm arī ne cilvēki. Rozei ir arī izsmalcināta gaume barības jautājumos, ne tikai attiecībā uz guļas vietu: konkrēta sausā barība, mīkstā barība, zivis, gurķi un baloni. Viņa bija vēl maziņa, kad pirmo reizi iepazinās ar baloniem un kad tie tika saspridzināti. Mēs jau sākumā nezinājām, ka viņai patiks košļāt balonu gumiju. Mēs tik klausījāmies, ka kaut kur kaut kas žļarkst. Mamma ieraudzīja un, protams, atņēma Rozi balona paliekas. Kopš tā laika mums nācās slēpt balonus, bet tas ne vienmēr palīdzēja, jo viņa prata atrast, lai kur mēs nebūtu tos paslēpuši.