Aristotelis „Nikomaha ētika” (AU, 2012)

1.      Jau pirmajā rindkopā ir atrodama doma, ka rezultāts ir svarīgāks par darbību. Tā tad nav svarīgi, cik daudz tu ziedosi sevi un citus, lai iegūtu kāroto, to pēc kā tu tiecies, kas ir svarīgāks par visu, pat ja tā ir laime. Un nav svarīgi, ka laime ir noteikta dvēseles aktivitāte, kuru vispilnīgāk var iegūt caur tikumību, un nav svarīgi pat, ja tu šo laimi centies iegūt priekš kāda cita, jo taču nav svarīgs ceļš, kā tu to dari jeb darbība, kuru veic. Protams, rezultāts, mērķa sasniegšana tā ir visaugstākā cilvēkam iegūstamā bauda, bet vai šī bauda būs gana salda un sātīga, lai noslēptu ceļu, kurš veikts, lai to iegūtu? Uzskatu, ka darbībai ir gana liela nozīme mērķa sasniegšanā un ne jau visas darbības ir atbalstāmas, lai iegūtu kaut vai to pašu laimi, jo, piemēram, slepkavība, kas veikta ar mērķi, lai atriebtos un gūtu laimi, vai citu cilvēku pazemošana ar mērķi iegūt sociālo ‘atzinību’ un laimi, kas ‘pienākas’. Rezultāts ir līdzvērtīgs ar darbību, jo atkarībā no tā kāda darbība un kā tā tiek veikta veidojas rezultāts un arī no rezultāta izejošās sekas.

2.      No otrā teksta fragmenta saprotu, ka izvēloties un sekojot vienam augstākajam mērķim, tas var kļūt par visaugstāko labumu. Bet ko darīt, ja cilvēka visaugstākais mērķis ir vara? Un vai šī vara ir visaugstākais labums viņam? Pieņemsim, ka viņš ir ieguvis varu un visu, kas pienākas varai. Tādā gadījumā gribas zināt, vai tas viņu ir padarījis par labāku cilvēku, par labāku būtni vai tieši pretēji sagrāvis viņu, jo visaugstākajam labumam ir jābūt tādam labumam, kas tevi padara par labāku cilvēku, jo ja tā nav, vai tas tad ir tā cilvēka visaugstākais labums. Tieši tādēļ mērķiem ir jābūt daudzveidīgiem, lai cilvēks varētu attīstīties un kļūt labāks. Protams, nedrīkst ieslīgt galējībās, jo pārāk daudz mērķu var sagraut cilvēku un traucēt tam kļūt labākam arī laimīgākam. Mērenība ir tā, kas ir nepieciešama ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī savu mērķu izvēlē.

3.      „Katrs spriež pareizi par lietām, ko viņš pārzina, un tādos jautājumos viņš ir labs tiesnesis.” Neatkarīgi no tā vai tu pārzini kādu konkrētu lietu vai nē, tu vari būt slikts tiesnesis, jo tas viss ir atkarīgs no tā, kādu darbību tu veiksi un kā tu to veiksi, kādu lēmumu pieņemsi un kā tu to pieņemsi. Bieži cilvēki pārzinot savu amatu, pieļauj kļūdas ne jau tādēļ, ka ir kaut ko piemirsuši, bet gan tādēļ, ka ceļš, kuru viņi ir veikuši, ir nepareizs. Un nav neviena tāda cilvēka, kurš pieņemot lēmumu neietekmējas no apkārtējās vides vai paša radītajām emocijām, kas noved pie dažādu lēmumu pieņemšanas, pat ja tas ir par lietām, kuras tiek pārzinātas. Labs tiesnesis pār kādu lietu ir tāds, kurš spēj sakārtot savu iekšējo pasauli, neņemt vērā ietekmi no ārpasaules un iedziļināties 100%gi savās zināšanās, izmantojot tās pareiza lēmuma pieņemšanā.

4.      „Tie, kuri apzinās savu nezināšanu, apbrīno tos, kas saprot vairāk un prot lieliski runāt.” Manuprāt, cilvēkam, lai viņš apzinātos savu nezināšanu, ir jābūt diezgan gudram, jo saprast, ka tu nezini kaut ko un pat nosaukt to vārdā un salīdzināt ar to, ko tu zini, ir ļoti grūti, jo tas ir praktiski neiespējami saprast, ko tad tu nezini, un vēl sarežģītāk ir saprast vai tas, ko tu zini, ir patiess un atbilst vārdam ‘zināšanas’. Un kā gan cilvēks var saprast vai tas otrs, kuru šis cilvēks apbrīno, ir gudrāks, jo nav iespējams ieskatīties cita cilvēka prātā un izprast viņa zināšanu kvantitāti un kvalitāti. Ja tomēr pastāv cilvēks, kurš pilnībā apzinās savu nezināšanu un tomēr cenšas sevi pilnveidot, tad viņš ir neiedomājami gudrs cilvēks. Es pati, piemēram, nezinu, ko es patiesībā zinu un vēl vairāk to, ko es nezinu.

5.      „Baltums ir vienāds sniega un svina baltumā.” Tas nav gluži iespējams, jo baltās krāsas tonalitāte ir visplašākā un sniega un svina baltums tiešām ir kaut kas līdzīgs, bet tie tik un tā atšķiras. Tāpat kā labais nevar būt visam vienāds, jo tas katrā lietā, būtnē, vietā un laikā ir atšķirīgs. Labais nekad nav pilnībā konstants, tas mainās, diferencējas, pārvēršas no vienas vielas otrā. Tas, kas vienam ir labais, citam tāds var nebūt. Cik cilvēku, tik skatupunktu uz labā esamību, baltās krāsas baltumu. Piemēram, Ojāra Vācieša dzejā visas krāsas ir saistītas ar pelēkās krāsas noskaņu, bet tas nenozīmē, ka sarkans ir tas pats, kas pelēks vai zaļš. Jebkurā lietā, vietā, būtnē un laikā var saskatīt kopsakarības, kas iekļauj tās kādā konkrētā grupā, bet tas nenozīmē, ka tās kļūst par grupu.

6.      Komentēšu vārdus „Augstākais labums, protams, ir pats sevī pilnīgs.” Nekas, nekad nevar būt pats sevī pilnīgs. Ne dzīvība, ne nāve tāda ir, tad kāpēc augstākais labums jeb laime, lai tāda būtu? Vienmēr pastāv izņēmumi, kas maina lietu kārtību un to pilnību. Pat augstākais labums ir ar saviem defektiem. Iespējams, tie nav tik labi redzami, bet tie pastāv ne tik daudz kā fiziski, bet gan vairāk zemapziņas līmenī. Pat Utopija, lai cik perfekti tā tiktu izstrādāta, būs ar savām ēnas pusēm. Nekas nevar būt perfekts, jo tad jau mums būtu garlaicīgi dzīvot perfektā pasaulē, perfektu dzīvi, kurs viss ir ideāls un identisks. Tādā pasaulē cilvēkam nebūtu vajadzīgs domāt, just, cerēt un mīlēt, jo viss ir tik pilnīgs, ka nekas vairāk nav vajadzīgs.

7.      Cilvēku nepadara laimīgu viena diena vai īss laika sprīdis un tomēr tas var būt arī tā. Varbūt tas mirklis, kad pirmo reizi tavs bērns pasaka ‘mamma’ vai ‘tētis’ nepadara tevi pilnīgi, absolūti laimīgu uz ilgāku laika periodu, bet tajā brīdī, mirklī tu tāds esi. Tu lepojies ar savu bērnu un, protams, arī ar sevi, jo tu taču panāci, ka viņš to pasaka. Pretēji ir ar mīlestību, jo to nevar iegūt vienā mirklī, bet gan ilgstoši kopjot attiecības, attīstot tās, un tikai attīstības procesā tu jūties laimīgs, jo šis process sniedz tev daudzus dažādus mirkļus, daudzas dienas un laimīgus gadus.

8.      Devītais fragments saka, ka „dzīvē skaisto un labo sasniedz tie, kas aktīvi darbojas”. Par labo es piekrītu, jo, ja tu neko nedari, lai sevi uzlabotu, tu nevari uzlabot sev apkārtesošo pasauli, tādejādi kļūstot laimīgs. Ar skaisto ir savādāk, jo skaistums ir personas, dzīvnieka, vietas, priekšmeta, idejas arī laika pazīme, kas sniedz estētisku baudu un tas ir neatkarīgs no aplūkojamā objekta vērtības. Tātad skaisto, manuprāt, var iegūt arī paskatoties caur logu vai padomājot par dzīvi, par dzīvību kā tādu. Tev nav vajadzīgs sevi nostrādināt, lai saprastu, ka dzīvība ir skaista, lai kādā formā tā nenāktu. Tā mēdz pārsteigt ar savu dažādību, un ne jau vienmēr atšķirīgais ir neglīts, nepieņemams un atgrūžams. Tas vienkārši ir savādāks, cilvēkam tikai ir nedaudz jāpadomā, jāpaskatās no cita skatupunkta, un viņš skaisto var ieraudzīt jeb kurā lietā.