Cerība, nolemtība un nāve Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā „Nolemtība” (AU, 2013)

Jānis Peters 1985.gada krājuma ievadā raksta: „Ojāra plauksta vēl silst mūsu plaukstās, jo nupat jau vēl sasveicinājāmies. Nupat vēl viņu mīlējām, apskaudām un neieredzējām piecdesmit gadu dzimšanas dienā, slavinājām viņu un apzelējām viņa vājības un kaislības, vārdsakot – apgājāmies kā ar dzīvu un nemirstīgu cilvēku, kā ar savu ģeniālo un reizē ikdienišķo biedru.”(Vācietis, O., 1985:3). Un tā jau tas arī ir: Vācietis ir gan mirstīgs, gan nemirstīgs reizē. Lai gan viņa miesa vairs nestaigā pa šo pasauli, tad viņa gars vēl joprojām ir sastopams starp cilvēkiem.

Nāves un dzīvības robeža spēlē lielu lomu šajā krājumā, jo „dzīvā, dzīvības un to iznīcinošā pretstats ir klātesošs visā O.Vācieša lirikā. [..] dzīvība visu vērtību skalā ir visaugstākajā punktā. Tā ir [..] viņa dzejas virsuzdevums”(Ķikāns, V., 2007: 67). Kad jau ir pienākušas rudens pēdējās dienas, dzīvības pretstats – nāve – kļūst par aizvien izteiktāku motīvu O.Vācieša dzejā. To pavada nolemtība un cerība, jo katrs cilvēks ir nolemts kādu dienu nomirt, bet, kā jau cilvēkiem raksturīgi, vienmēr ir cerība, ka ir iespējams izdzīvot, pārdzīvot vai vienkārši būt šeit un tagad.

O.Vācietis nežēlo sevi savas dzīves rudenī, bet gan turpina dzīvot pat, ja „rudens raud\ un velti cer, ka kāršos,\ tāpēc, ka man vasaras vairs nav\ viņa aizejošo dzērvju kāšos” (Vācietis, O., 1985:31). Viņš dzīvojis dzīvi tādu, kādu to viņam lēmis liktenis, protams, ar saviem noteikumiem. Liktenis, kurš ir cilvēka nolemtība. Dzejolī „Gandrīz” Ojārs Vācietis norāda uz savas dzīves pilnību. Tā nav dzīvota uz „gandrīz” vai uz „pusi”, bet uz maksimālo uz pilno, jo „nav svarīgi, kad katram izzust,\ kam ne tik drīz,\ kam visai drīz,\ bet man lemts dzīvot ar to vīzu,\ uz kā nav uzrakstīts\ „gandrīz””(Vācietis, O., 1985:34). „Savu nolemtību lirikas varonis izjūt kā dzīves, nevis nāves nolemtību, kā cilvēkam atvēlēto laiku, kas auglīgi jāpiepilda. [..] dzejnieka patstāvīgi slāpstošā dvēsele tiecas vēlreiz satikt, saprast, izteikt visu dzīvē pieredzēto un pasaules kultūrā pasmelto it kā vienā elpā, it kā vienā visu dvēseles spēku iedvesmotā „pasaules dziesmā””(Ķikāns, V., 2007:72) raksta Valdis Ķikāns. O.Vācietis nebaidās no nāves, bet gan droši to attēlo un vēl dod padomu kā panākt tās labvēlību: „Kad visi kalni\ izkāpti\ un bišu koki\ izkāpti,\ un piekrāpjamie\ izkrāpti,\ tad nāve nāk\ ar izkapti.\ Ja godīgi to\ sagaida,\ tad viņa vienmēr\ pagaida…”(Vācietis, O., 1985:128) Dzejolī „Vāks” autors jūt nāvi līdzi esot un to „uzvar”(šoreiz) līdz nākošajai reizei: „Peld mākoņi kā zārks bez līķa,\ bet apgarots, jo tūliņ būs…\ Nekā! Jo nāve ir bez strīķa\ un stulbi blenž, kā izkapts rūs.\ O! Rūsējošā nāves izkapts,\ tev nebūs manu kaklu grābt!”(Vācietis, O., 1985:113) O.Vācietis pats raksta, ka visi cilvēki ir nolemti nāvei: „ar tavu piedzimšanu\ tev jau ir piespriests\ nāves sods”(Vācietis, O., 1985:215). Viņš dzīvību padara par nāvi, tāpat kā nāvi par dzīvību, jo, kā jau visam dzīvajam ir cerība pavasarī atdzimt, tā viņš norāda pats uz savu augšāmcelšanos: „Zini ko,\ es kādu sāpi sāpu -\to, ka, reizē nomirdams ar kokiem,\ atkal piedzimšu\ ar atnākušiem gājputniem.”(Vācietis, O., 1985:32) Varbūt tas nenotiks fiziski, bet gan garīgi, katrā no cilvēkiem atdzimstot daļai no viņa caur dabas plaukstošo pavasari. Arī latviešu tautas folklorā nāve tika uzskatīta kā augšāmcelšanās citai pasaulei. Dzejolī „Pēc likuma” Vācietis runā par dvēseles atdzimšanu starp zvaigznēm, par cerību, ka, iespējams, viņa dvēsele būs tā, kura spēs spīdēt tikpat spoži kā citas zvaigznes: „Uz smilšu kalnu\ miesu ved,\ bet dvēselīti\ zvaigznēs met.\ Un esi stipra,\ dvēselīt,\ lai zvaigznēm klāt\ vēl viena\ spīd!”(Vācietis, O., 1985:128) Šis atdzimšana, pārdzimšanas motīvs vērojams arī Raiņa dzejoļu krājumā „Gals un sākums”, kurā nāve ir tikai sākums īstajai dzīvei.

„Pagātne Ojāram reti kur un kad ir tēma, bet reti kurš cikls ir bez tās klātbūtnes. Dzejas pagātne ir viens spārns. Otrs – cerība, rītdiena. Un tikai uz abiem spārniem dzejas-dzīves strāvās var pacelties Ojāra dzejas-putns.”(Vācietis, O., 2003:35) Un tā vien šķiet, ka ‘Nolemtībā” cerība, rītdiena ir pat svarīgāka par nāvi, jo nozīmīgais ir tas, kas sekos pēc tās. Lasot dzejoli „Brīdinošais” mēs redzam, ka Ojārs Vācietis saprot, ka cerēt uz papildus laicīgās dzīves mirkļiem nav vērts, jo „ne soļus skaitu,\ ne raujos čokurā,\ jo skaidri sajūtu\ tā (likteņa) elpu mugurā”(Vācietis, O., 1985:158). Viņš pieņem nāves traģismu, pieturoties ticībai dzīvajam, lai gan tā vairs nav viņa dzīvība: „Jā… Manis vairs nav.\ Toties tu esi dzīvs.”(Vācietis, O., 1985:157) Šajās rindās ietvertas ilgas pēc tā, ka dzīvi palikušie spēs cerēt, kad viņš vairs nevarēs. Tā ir Vācieša cerība, ka dzīvie turpinās cerēt, ticēt labajam pasaulē, „jo cerība cilvēku\ stiprībā sauc\ un cerību nevar\ būt par daudz”(Vācietis, O., 1985:157). Cerība kā cilvēka spēka simbols, jo, kas neprot cerēt, neprot arī dzīvot. Cerība tiek traktēta kā jaunā patiesība – labākas nākotnes iespēja, protams, cerības var arī nepiepildīties. Dzejolī „Bērns” tiek, iespējams, sagrautas vecāku cerības uz viņu atvases ātrāku pieaugšanu: „Atrada sētmalē\ vecāku granātu\ un turpina rotaļāties - \ dauza ar akmentiņu\ pa kapsulu.”(Vācietis, O., 1985:26). Vācietis norāda uz nolemtības pārejošo funkciju, kas noved pie iespējamas iznīcības. Dzīves nolemtība īpaši stipri jūtama dzejolī „Neapsmejiet”, kad Ojārs Vācietis apraksta bērnību, jo bērna spēja vai griba ietekmēt likteņa gaitu neko nemaina: „Gribi rakties baltā smiltī -\ tanks stāv virsū,\ gribi meža zaķi redzēt-\ stobrs skatās,\ prasi tēvam pasaciņu-\ tēvu aizved,\ gribi iemācīties smieties -\ māte aizraud.”(Vācietis, O., 1985: 31) Tā ir vispārīga bezspēcība likteņa priekšā un akla pakļaušanās tam.

Ojārs Vācietis dažos savos dzejoļos ievērojis ciklisko laika skaitīšanas sistēmu, jo īpaši to salīdzinot ar cilvēka dzīves gājumu: pavasaris- dzimšana, bērnība, vasara-spēka gadi, rudens-pilnbrieds un ziema-vecums, nāve. Visbiežāk pievērsies izteiksmes līdzekļiem, kuri saistīti ar rudeni (īpaši akcentē) un ziemu: „Rudens apstājās\ tieši kā pulkstens -\netikšķ\ neviena lapa pret asfaltu,\ nepakšķ\ neviens ābols pret zemi,”(Vācietis, O., 1985:500), „Rudens raud\ un velti cer, ka kāršos,\ tāpēc, ka man vasaras vairs nav\ viņa aizejošo dzērvju kāšos”(Vācietis, O., 1985:31), „Tu esi iesnigusi, māt,\ tai kupenā, ko nevar atrakt,”(Vācietis, O., 1985:169), „Un, visbeidzot,\ var pienākt ziema -\ un būsi beidzies\ bez visa pieminētā”(Vācietis, O., 1985: 157). Tieši ar laiku tiek attēlots nāves tiešais tuvums vai tālums: „Mums jau tā laiks atvēlēts\ kaķa astes garumā -\ un nevienu spalviņu\ nevar dot. Aizmirkšķinās asteres,\ aizmirkšķinās sarma-\ ļauj mums to starpbrīdi\ nodzīvot,”(Vācietis, O., 1985:89), kā arī noteiktas cerības un nolemtības robežas, jo kaut kādā brīdī nolemtība un cerības sākas, bet tās var arī beigties. Beigties līdz ar faktisku nāvi.

            Liriskais varonis bieži identificējas ar pašu autoru, atklājot viņa pārdzīvojumus, domas. Valdis Ķikāns raksta, ka „Ojāra Vācieša lirikā autora subjektīvā klātesamība tēlā ir gandrīz absolūta”(Ķikāns, V., 2007:28). Piemēram, dzejolī „Kāzu dziesma” autors norāda uz viedokli sabiedrībā, ka viņš spēj rakstīt dzeju par visu, ironiski norādot uz to, ka, lai kāds būtu prusaks, arī viņš ir cilvēks: „Un taisnīgi ir…\ Ja reiz par visu,\ tad arī jāzin,\ ka mazs prusaciņš\ arī ir cilvēks” (Vācietis, O., 1985:291) Autors ieņem liriskā „es” pozīciju, vērtējot apkārt notiekošo un to bieži vien komentējot, radot konkrētu autora tā brīža sajūtu kontekstu, kurš atspoguļojas liriskā „es” balsī. „Dzejnieks dzejā atklāj sevi, sabiedrību, dara to vienlaik, bet ne tikai. Kā kalnu straume viņš nes sevī daudzu iepriekšējo paaudžu krātus emocionālas apjēgas un jušanas slāņus.” raksta Māris Čaklais (Vācietis, O., 2003:35). Bieži vien liriskā „es” balss ir nomāktības, sāpju pilna pretstatā romantiskā „es” varoņa vai ironiskajai balsij šajā krājumā: „No sniega\ dīgst balti pulkstenīši\ un kapsētās dīgst\ melni krusti” (Vācietis, O., 1985:187), „Ļoti bail,\ ka izdursies caur lapām\ kāda auksti nežēlīga smaile,\ kura nezin to, ka sāp,”(Vācietis, O., 1985:32), „Un galu galā – kas ir mūžs?\ Viens dzīpars laika likteņpūrā -\viens mirklis, un jau vēsums pūš\ no neatgriežamības jūras.” (Vācietis, O., 1985:96) Galvenais varonis (vispārinātā funkcijā) ir nolemtības un cerību mākts, viņam nāve ir gan nolemtība uz nebūšanu, gan cerība uz iespējamu atdzimšanu. Lai gan Valdis Ķikāns raksta, ka „O.Vācietis līdz pēdējam krājumam Nolemtība lirikas varoni identificē ar savu tautu”(Ķikāns, V., 2007:59), tad man likās, ka identifikācija ar tautu nebija tik izteikta, jo vairāk ir manāmi iekšējie pārdzīvojumi, pārdomas par autora dzīvi, par eksistenci, par nāves un dzīvības robežām un to dažādajām formām. Protams, visi liriskā varoņa izteiksmes līdzekļi atspoguļojas tautā, sabiedrībā, no kuras tas cēlies. „Vācietis dzeju atbrīvoja no anonimitātes: viņš, no vienas puses, izteica savu personisko pārliecību, liecību vai šaubas, no otras – rakstīja nevis anonīmajai un bezpersoniskajai klišejai, infantilajam, toties politiski apzinīgajam „padomju dzejas lasītājam”, bet gan savam laikabiedram, konkrētai personai, kuras domu ritums, iespējams, virzās paralēli autora domām.”(Berelis, G., 1999:151) Liriskais varonis neidentificējas ar tautu, bet gan ar apziņā brīvo lasītāju.

            O.Vācieša dzejas rindas ir ietilpīgas, kompaktas. Tās sevī nes spēcīgu simbolisko un asociatīvo balstu, ar pāris vārdiem panākot maksimāli iespējamo emociju gammu: „Tātad atkal viens rudens\ nāk ciemā\ mani uz lapkrišņa balli lūgt”(Vācietis, O., 1985:486), „Taču laiks\ man pāri nošalc,\ ka ikvienai piedzimšanai\ šūpulis ir -\ cita bēres.” (Vācietis, O., 1985:492). Māris Čaklais par dzejas ietilpību raksta tā: „Ojāra Vācieša dzejas teikums spriegi slāņains – ieskrējiens, tramplīns, lēciens, darbs, māja, caurvējš, attīstība. Teikums noslēgts un reizē atvērts. Silta konkrētība, pēkšņums, tālu dimensiju sastatījumi, kvēle, mīļums – viss viena dzejoļa (poēmas) robežās.”(Vācietis, O., 2003:36)

            Nāves poētika, lai gan parādās dzejoļu krājumā „Nolemtība”, tā tomēr ir sekundāra, jo vairāk par visu tās ir alkas pēc dzīvības, kas viscaur izvijas krājumam un pašam Vācietim. Nāve kļūst par vienu no ceļa punktiem ceļā uz labāku dzīvi, nākotni.

Avotu saraksts

Vācietis, O., Nolemtība, Rīga: Liesma, 1985.g., 509.lpp

Literatūras saraksts

Berelis, G., Latviešu literatūras vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 1944.

Ķikāns, V., Ojāra Vācieša lirikas poētika, Rīga: Raka, 2007., 32.-37., 58.-76.

Vācietis, O., Vēl viena brīvība, Rīga: Jumava, 2003., 35.-38.lpp

Ojāra Vācieša memoriālais muzejs// http://vaciesamuzejs.asp.lv/par_ojaru_vacieti