Ojāra
Vācieša dzejoļu krājums „Nolemtība”
Nedaudz
no Ojāra Vācieša biogrāfijas
Ojārs Vācietis dzimis 1933.gada
13.novembrī Trapenes pagasta „Dumpjos”. Mācījies Trapenes pamatskolā, Gaujienas
vidusskolā (mūsdienās Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola), tad 1952.-1957.gadam
studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas
un literatūras nodaļā. Pirmie dzejoļi publicējumi 1949.gada oktobrī žurnālā
„Bērnība” dz.”Traktorists”, 1950.gada maijā Apes rajona laikrakstā „Sarkanā
Ausma” dz.”Pionieru druva”. Pirmais dzejoļu krājums „Tālu ceļu vējš” iznāk
1956.gadā, kad apprecas ar Ludmilu Azarovu un tiek uzņemts Rakstnieku
savienībā. Gadu vēlāk iznāk O.Vācieša vienīgā prozas grāmata „Tās dienas acīm”.
Ir strādājis laikraksta „Literatūra un māksla” redakcijā, Latvijas Valsts
izdevniecībā, žurnālā „Liesma”, ir bijis atbildīgais sekretārs žurnālā
„”Bērnība”, par redaktoru Rīgas kinostudijā un strādājis žurnālā „Draugs”.
O.Vācietis ir tulkojis Bulgakova „Meistars un Margarita”, 1979.gadā izdota.
Nopelnījis vairākas prēmijas (LSPR Valsts prēmija par „Elpa”, Komjaunatnes prēmija,
PSRS Valsts prēmija) un goda nosaukumu. Mirst 1983.gada 28.novembrī.
Krājums
„Nolemtība” tiek izdots 1985.gadā atmiņās par Ojāru Vācieti. Šajā krājumā
apkopoti dzejoļi no 1983.gada Vācieša rokrakstu 26. burtnīcām un
1982.-1983.gada periodiskajiem izdevumiem. Savas dzīves laikā viņš paspēja
izdot pavisam 13 dzejoļu krājumus un kā raksta Guntis Berelis, tad „Ojārs
Vācietis ir mūsdienu dzejas aizsācējs”, jo viņš „sākotnēji tiecās nevis ieviest
dzejā jaunus motīvus vai nostāties ideoloģiskā opozīcijā, bet gan reformēt
poētiku”.(Berelis, G., 1999:123) „Faktiski Vācietis no jauna iedzīvināja
divdesmito gadu aktīvo un ekspresīvo poētiku. Viņa dzejā jūtama gan Laicena
agresīvā stilistika un pašpārliecinātība, gan Ērmaņa sludinošās intonācijas,
lāgiem arī Kurcija ironiskais intelektuālisms un Sudrabkalna romantiskā
smeldze, bet jo sevišķi – progresa dievināšana un līdz ar to arī modernisma
utopisms.”(Berelis, G., 1999:150) Tieši „Vācieša poētika aptuveni gadsimta
ceturksni, lāgiem krietni apsteidzot laiku, formēja latviešu dzejas „maģistrālo
sižetu” vienlaikus viņa dzeja ir šī laikposma poēzijas spogulis. Vācietis
sairdināja socreālisma kanoniskās vārsmošanas sistēmas un standartizēto
metaforiku.”(Berelis, G., 1999:157)
Literatūrvēsturiskais
konteksts un Ojārs Vācietis tajā
Latviešu prozā šis ir laiks, kad
literārajos darbos ienāk psiholoģiskais reālisms, kurš sāk definēt prozas
virzību, ļaujot ieskatīties cilvēka zemapziņas haotiskajā darbībā, kura noved
pie romāna degradācijas, mainot tā formu un sākotnējo domu. Prozā darbība maina
savu virzību, priekšplānā izvirzot gan sabiedrības, gan viena indivīda iekšējo
skatījumu uz pasauli. Tāpat arī dzejā notiek pārmaiņas, jau sākot ar Ojāra
Vācieša dzejoļu krājumu „Elpa” (apkopota dzeja no 1960.līdz1964.gadam), kurā
intīmais, dziļi personiskais un sabiedriski nozīmīgais pastāv organiskā
saplūsmē viens ar otru, kur līdzās ir cerību, sāpju un traģikas vienlaicība
pretstatā sociālisma estētikas reālistiskajiem kanoniem, kuri savukārt tiek
nežēlīgi lauzti, lai varētu iedziļināties indivīda un sabiedrības skatījumā uz
pasauli. Lai gan „Elpa” sevī paver durvis uz šiem abiem skatījumiem, tad tomēr
dzejoļu krājumā „Nolemtība” (apkopoti dzejoļi no 1982.līdz1983.gadam) Ojārs
Vācietis vairāk pievēršas sevis izteikšanai dzejā, pretstatot dzīvības un nāves
terminus, jo „dzīvā, dzīvības un to iznīcinošā pretstats ir klātesošs visā
O.Vācieša lirikā. [..] dzīvība visu vērtību skalā ir visaugstākajā punktā. Tā
ir [..] viņa dzejas virsuzdevums”(Ķikāns, V., 2007: 67). Arī Dzidra Vārdaune
apstiprina Ojāra Vācieša dzīvības estētikas spēcīgumu dzejoļu krājumā „Si
minors”: „Dzejnieks, kam visaugstākā vērtība ir dzīvība, savā lirikā dod
dvēseli vissīkākajam stiebram, visnecilākajam ziedam, tomēr centrā arvien patur
cilvēku, kuram jābūt dzīvības sargam un jāatbild par cilvēces esamību
nākotnē”(Vārdaune, D., 2001:181)
70.un
80.gadu dzejai raksturīga sociālā indiference (LLVV: vienaldzība,
neieinteresētība), kad sākotnējā 50./60.gadu dzejas trauksmainā pacēluma,
kvēlās uzdrīkstēšanās vietā parādās pagurums, pasivitāte, skumju rezignācija,
pat samierināšanās, lai gan zem visas pasivitātes tomēr var saskatīt tās pašas
sāpīgās problēmas, kas skar tautas un indivīda dzīvi konkrētajā laika posmā, to
pagātnes apcerēs un nākotnes ilūzijās. Izjūtu maksimālisms un prasīgums
paslēpts dzejas „dziļākos slāņos”, kā to var manīt O.Vācieša, I.Ziedoņa,
M.Čaklā lirikā, un tās (izjūtas) atklājas citās formās un intonācijās. Svarīgs
ir arī fakts, ka tiek sagrauts mīts par vienotu lasītāju, jo tagad katrs lasītājs
meklē savu autoru. Autors un lasītājs nostājas attālinātā pozīcijā, tai pašā
laikā viens otram blakus, lai literāro darbu varētu novērtēt/radīt atbilstoši
viņu pasaules skatījumam, neiesaistot sabiedrībā noteiktas kanoniskās normas
vai vispārējos un, tajā laikā neapgāžamos, Latvijas PSR valsts statūtus, kuri
paredzēja, ka indivīds ir tikai skrūvīte no lielā Padomju mehānisma (protams,
tāda, kuru ir iespējams jebkurā brīdī nomainīt).(pēc Vārdaune, D., 2001:149) Autora
un lasītāja attiecību maiņa vērojama arī Ojāra Vācieša dzejā, kā to raksta
Guntis Berelis: „Vācietis dzeju atbrīvoja no anonimitātes: viņš, no vienas
puses, izteica savu personisko pārliecību, liecību vai šaubas, no otras –
rakstīja nevis anonīmajai un bezpersoniskajai klišejai, infantilajam, toties
politiski apzinīgajam „padomju dzejas lasītājam”, bet gan savam laikabiedram,
konkrētai personai, kuras domu ritums, iespējams, virzās paralēli autora
domām.”(Berelis, G., 1999:151) Vācietis dod iespēju lasītājam pašam meklēt atziņas,
asociācijas savai dzīvei, nevis dot tās gatavas priekšā, jo „Vācieša dzejas
lielākā daļa nav gatavu, izkristalizētu patiesību devēja, bet atspoguļo pašu
domāšanas procesu, atziņu dzimšanu.”(Vārdaune, D., 2001:177)
Pārmaiņas
dzejas poētikā šajā laika posmā uzsver Dzidra Vārdaune: „70., bet īpaši
80.gados jūtamas pārmaiņas arī dzejas poētikā, kur vērojama visai raiba un
daudzveidīga aina. Te noris pārdroši neoavangardiski meklējumi, tīši laužot un
ignorējot tradicionālās klasiskās formas.[..] Tā (dzeja) kļūst raupjāka, drastiskāka, jo pastiprinās ikdienas
elementu, sarunvalodas intonāciju, arī humora, parodijas un groteskas loma.”(Vārdaune,
D., 2001:149) Jau Ojāra Vācieša dzejoļu krājumos „Elpa” un „Visāda garuma
stundas” ir manāma dažādība poētiskajā intonācijā – „romantiski iekrāsota maiga
lirika te mijas ar trāpīgas satīras un dzēlīga sarkasma piestrāvotām rindām,
kurās šaustīta verdziska padevība, gļēvums, karjerisms, liekulība – viss, kas
aptraipa cilvēka vārdu”(Vārdaune, D., 2001177) Konkrētās intonācijas elementi
sastopami arī Ojāra Vācieša „Nolemtībā”, kurā ir vērojama arī formu laušana,
nepakļaušanās lirikas kanoniem, īpaši spēcīgi parādās satīra un ironija par
sabiedrību kā ieeļļotu un nesadalāmu mehānismu. Šī parādība gan vērojama
dzejoļos, kuri tapuši apmēram pusgada līdz gada laikā pirms dzejnieka nāves,
un, iespējams, vistiešāk attēlo paša autora saplūsmi ar literāro darbu un tā
tēliem. Valdis Ķikāns raksta, ka „Ojāra Vācieša lirikā autora subjektīvā
klātesamība tēlā ir gandrīz absolūta”(Ķikāns, V., 2007:28). Piemēram, dzejolī
„Kāzu dziesma” autors norāda uz viedokli sabiedrībā, ka viņš spēj rakstīt dzeju
par visu, ironiski norādot uz to, ka, lai kāds būtu prusaks, arī viņš ir
cilvēks: „Un taisnīgi ir…\ Ja reiz par visu,\ tad arī jāzin,\ ka mazs
prusaciņš\ arī ir cilvēks” (Vācietis, O., 1985:291) Autors ieņem liriskā „es”
pozīciju, vērtējot apkārt notiekošo un to bieži vien komentējot, radot konkrētu
autora tā brīža sajūtu kontekstu, kurš atspoguļojas liriskā „es” balsī.
Tautas dzīves likteņceļš pagātnē,
tagadnē un nākotnē, cilvēka personība un tās attīstība, vieta sabiedrībā,
cilvēka un dabas attiecības, indivīda komplicētā pārdzīvojumu pasaule tematiski
raksturo 70.-80.gadu dzeju, kurā liela nozīme pievērsta mūžības un eksistences
tēmām – dzīves jēgas meklējumiem, personības pašanalīzei, laikam un telpai,
kuros krustojas dzīvības un nāves, mīlestības un naida, varas un brīvības,
atjaunotnes un bezgalības problēmas. (pēc Vārdaune, D., 2001:150) „Nolemtībā”
intensīvi vērojams mūžības jautājumu tematiskais loks – pārdomas par dzīves un
nāves tuvumu, to sākumu un beigām, uzdodot sev jautājumu: vai nāve ir sākums
vai gals? Vai tās maina cilvēka eksistences esamības būtību vai nē? Ojārs
Vācietis pats raksta, ka visi cilvēki ir nolemti nāvei: „Ar tavu piedzimšanu\
tev jau ir piespriests\ nāves sods”(Vācietis, O., 1985:215), lai gan tai pašā
laikā norāda uz augšāmcelšanās ideju: „Zini ko,\ es kādu sāpi sāpu -\to, ka,
reizē nomirdams ar kokiem,\ atkal piedzimšu\ ar atnākušiem
gājputniem.”(Vācietis, O., 1985:32) Šajā gadījumā autors veido ciklisko dzīves
skatījumu, iespējams, ietekmējoties no latviešu folkloras, kura aktīvi, tās
formas un tēlu ziņā, parādās 70.gadu dzejā.
Zināmu
vietu Vācieša dzejā ieņem dabas poētika un tematiskais loks (daba un cilvēks kā
vienots veselums), jo „dzejniekam nepieņemams ir divdesmitā gadsimta tehnikas
graujošais skaļums, kas ielaužas dabas klusajos, saskaņotajos ritmos un rada
disharmoniju. Dabas tēls O.Vācietim nav tikai cilvēka pārdzīvojumu izteicējs,
bet vērtība pati par sevi, kas dzīvo savu suverēnu dzīvi.”(Vārdaune, D.,
2001:178) Dzejolī „Pilsētā atnākušais” autors norāda uz urbānās vides graujošo
raksturu, skaidrojot, ka pilsēta „izēd” cilvēka dvēseli tukšu kā konservu kārbu,
izdeldē cilvēka „kabatas” un beigās nenoraud ne vienu asaru: „Neaizmirsti tās
rasas,\ zemes laimīgās asaras,\ kādas pilsēta neraud,\ jo pilsēta īpaši nedomā\
par tava ķermeņa\ atspirdzināšanu.”(Vācietis, O., 1985:319) Šāds izteiksmes
veids gan šķiet nedaudz neraksturīgs Ojāram Vācietim kā izcilam pilsētas vides
attēlotājam savā jaunāko laiku dzejā.
O.Vācieša dzejas rindas ir
ietilpīgas, kompaktas un reizē atvērtas. Tās sevī nes spēcīgu simbolisko un
asociatīvo balstu, ar pāris vārdiem panākot maksimāli iespējamo emociju gammu:
„Taču laiks\ man pāri nošalc,\ ka ikvienai piedzimšanai\ šūpulis ir -\ cita
bēres.” (Vācietis, O., 1985:492). Māris Čaklais raksta tā: „Ojāra Vācieša
dzejas teikums spriegi slāņains – ieskrējiens, tramplīns, lēciens, darbs, māja,
caurvējš, attīstība. Teikums noslēgts un reizē atvērts. Silta konkrētība,
pēkšņums, tālu dimensiju sastatījumi, kvēle, mīļums – viss viena dzejoļa
(poēmas) robežās.”(Vācietis, O., 2003:36) Runātais vārds kļuva par centru,
atgriežoties pie poēzijas pirmsākumiem, jo „Vācietis rakstīja „kā runā”,
paklausot runātā vārda likumiem, tekstā akcentējot tās vietas, kas tika
akcentētas runā. Līdz ar to dzejā ienāca sarunvalodas leksika.”(Berelis, G.,
1999:150)
Vienā no savām pēdējām intervijām
1983.gadā Ojārs Vācietis stāsta par dzejas būtību un dzejnieka esību tajā,
izkristalizējot, ka dzejnieks bez dzejas nav dzejnieks, tāpat kā dzeja bez
dzejnieka nav dzeja. Šīs divas vienības ir pilnībā savijušās viena ap otru, jo
„viņa (dzejnieka, autora) garīgā
pasaule ir tikpat nepārtrauktā radošā stāvoklī, cik nepārtraukti viņš ir
fiziski dzīvs,” jo „dzeja ir pastāvēšanas veids, personības un to nesošās
dzīvības eksistēšanas veids”.(Tabūns, B., 1984:11) Un kad autoram jautā, vai
viņš dzīvē mēdz iejaukties, mainīt tās gaitu, Vācietis atbild: „Ir gadījies
visādi, bet dzeja ir mans galvenais ierocis, un svarīgākajos brīžos kuģis,
protams, šauj ar galveno kalibru.”(Tabūns, B., 1984:19)
Avotu
saraksts
Vācietis,
O., Nolemtība, Rīga: Liesma, 1985.g., 509.lpp
Literatūras
saraksts
Autoru
kopums, Latviešu literatūras vēsture, 3.sējums, Rīga: Zvaigzne ABC, 2001.:
-
Vārdaune, D., Dzeja, 70.-80.gadi, 148.-269.lpp
Berelis,
G., Latviešu literatūras vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
Ķikāns,
V., Ojāra Vācieša lirikas poētika, Rīga: Raka, 2007., 32.-37., 58.-76.
Tabūns,
B.(sastādītājs), Kritikas gadagrāmata 12, Rīga: Liesma, 1984.
Vācietis,
O., Vēl viena brīvība, Rīga: Jumava, 2003., 35.-38.lpp
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru