Dzintara Soduma romāns „Taisām tiltu pār plašu jūru” (AU, 2014)

Dzintars Sodums sava romāna „Taisām tiltu pār plašu jūru” pirmpublicējuma ievadā ir rakstījis šādus vārdus: ”No šajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem pagājis 12 gadu. Kam tos celt augšā, kam atkal par karu? Gribu gan apgalvot, ka mums ir publicētas grāmatas par pagājušo karu, bet maz par to, ko latvietis tajā „neoficiāli” juta. Par ko nerunāja radiofonā, ko nerakstīja avīzēs. Ko grūti notvert tiem, kas paši nav dzīvojuši tautas vidū. Šo grāmatu uzrakstīt esmu jutis kā parādu tiem skaidriem, vienkāršiem ļaudīm, kas to ar savu dzīvi veidojuši. Galvenokārt parāds tiem, kas Latvijā. […] Mūs ir ievainojuši tie pazemojumi, kādiem esam ļauti pēc mūsu valsts bojāejas. Esam nīgri, paļājam. Esmu mēģinājis zaudēto rādīt saulaināku. Lai tā tālā, Dieva un prieka atstātā zeme būtu redzama cilvēcīga un iekārojama. Lai cauri ideoloģiju radītiem miglājiem rādītos mūsu tuvie.” (Dz.Sodums 1957) Un tiešām šajā romānā ir daudz zobgalību, ironijas un smieklu, kas pārvēršas traģikā par latviešu dzīvi Otrā pasaules kara beigu posmā un ceļu uz „brīvību” no pastāvošajām un ienākošajām iekārtām. Arī Dace Lūse savā grāmatā „Latviešu trimdas proza” secina, ka „Sodums […] uz notikumiem skatās no to smieklīgās puses. Protams, situācija, kurā atrodas personāžs, ir traģiska, un tāpēc vēlme traģiskajā saskatīt smieklīgo rada traģikomēdiju”. (D.Lūse 2000:129) Kā jau mums zināms, traģikomēdija ir literārs darbs, kurā apvienoti traģēdijas un komēdijas elementi, kuri neapšaubāmi izpaužas arī romānā „Taisām tiltu pār plašu jūru”, piemēram, traģiskais ir, kad krievu partizāni aplaupa mežziņa sievu, bērnus un bēgļus to Ziemassvētku vakarā, bet komiskais, kad Ego un Raibais dodas tabakas meklējumos, ņemot palīgā vietējās dzīvesvietas saimnieces zirgu, kurš kā izrādījās ir nepaklausīgs un dievina iztrakoties, skrienot lejā pa kalniem.

            Trimdas latvietis – rakstnieks un literatūrzinātnieks Juris Rozītis ir izveidojis sistēmu pēc, kuras ir iespējams klasificēt trimdas romānu tematisko iedalījumu pēc attēlotā laika posma, un šajā sistēmā Dzintara Soduma romāns „Taisām tiltu pār plašu jūru” pēc tematikas ir par karu un okupācijām, lai gan nedrīkst aizmirst, ka tas ir arī autobiogrāfisks dēku romāns, kurš ietilpst arī pie cita Rozīša kritērija – Dzīve trimdā: bēgļu laiki. Notikumu secība nedaudz atšķiras no Rozīša izvirzītās, bet pamatā tā ir bēgšana un tās plānošana, kā arī izpilde.

Romānā atklājas vairākas tematiskās līnijas. Priekšplānā, protams, izvirzās tematika par okupācijām, bēgļiem, dezertieriem, tomēr ir arī citas tēmas, kuras parādās. Viena no izteiktākajām ir mīlestības tematika, kas cieši saista Ego un Skaidrīti, kā arī citus tēlus. Darbā ir sastopami vairāki mīlestības modeļi:

1.      Mīlestība tās plašākajā un pilnīgākajā nozīmē, kura atklājas Ego un Skaidrītes tēlos, kā arī Znotēna tā sievas tēlojumā, protams, ir arī jūrnieks ar savu plostojošo mīlestību un viņa pacietīgo sievu.

2.      Tad ir pārejošā mīlestība, kas ilgst kādu neilgu laiku, kā piemēru var minēt Vienīgo, kurš ir gatavs iemīlēties katrā latviešu meitenē vai Janalfredu, kurš pameta vienu, tad ar citu tēloja sievas un vīra laulību, tieši strīdu ziņā.

3.      Protams, ir dzimtenes mīlestība, kas ir sastopama, ja ne visos varoņos, tad tajos, kuri ir latvieši, it īpaši stipri tas izpaužas jaunajos cilvēkos, kas dzimuši Latvijas brīvvalsts laikā. Par dzimtenes mīlestību var runāt arī no vācu un krievu skatupunkta, bet šajā romānā tas netika uzsvērts.

4.      Mīlestība pret latviešu valodu un zināšanu ieguvi, kas ir nepieciešama visvairāk tieši Latvijas jaunajai paaudzei, kā mīlestībai pret literatūru un tās kopšanu, attīstīšanu. Par šo tēmu visvairāk izsakās tieši pats Ego, kurš iepriekš studējis (to var nojaust pēc viņa sarunām romānā) un, valsts trauksmes stāvokļa dēļ, nav spējīgs vairs smelties grāmatu zināšanās, būt ziņkārīgs un pētīt.

Diezgan bieži iezīmējas tāda kā alkohola jeb „ļergas” tematika. Alkohols šajā laikā kļūst par pieprasītu preci, spriežot pēc autora rakstītā. Jau pašā sākumā tiek pieminētas alkohola pudeles, ko trīs puiši saņēmuši no kāda alkohola rūpnīcas aplaupītāja Rīgā, kuras Ego, Vienīgais un Janalfreds izdzer kopā ar citiem latviešiem, un tas (alkohols) kalpo kā komunikācijas pastiprināšanas veids starp tautiešiem. Ik pa brīdi romānā viesi (jaunie dezertieri) tiek pacienāti ar alu, šņabi vai ļergu (pašu tecināts alkohola veids) vai paši to brūvē. Alkohola dēļ romānā izceļas gan draudzības, kā Janalfredam ar Fīlipu, gan strīdi, kā Znotēnam ar Gaismas pils kareivi – alus zagli.

            Interesanta ir pati romāna uzbūve, jo katra romāna nodaļa atšķiras savā formā, veidojot divpadsmit atšķirīgus vienumus. Gandrīz visām nodaļām, izņemot desmito, ir ievadvārdi jeb frāzes, kuras raksturo konkrētajā nodaļā notiekošo situāciju. Atsevišķās nodaļās (trešajā, astotajā un desmitajā) ir arī savas apakšnodaļas ar to raksturojošiem nosaukumiem vai dienu skaitījumu, kā tas ir trešajā nodaļā. Respektīvi, darba kompozīciju veido 12 nodaļas, kuras katra pati par sevi veido atsevišķus stāstus un iekšējos stāstus, bet kopā visas ir saistītas ar Otro pasaules karu, vācu, krievu okupācijām un galveno varoni Ego. Katru nodaļu raksturo plūdums jeb veids kā autors ir pasniedzis atsevišķus notikumus, tos sapludinot ar apkārtesošajām briesmām un darbībām, piemēram, vienā brīdī Egons guļ sniegā pēc nogurdinošas skriešanas un nākamajā rindkopā, bez brīdinājuma, viņš jau sapņo. Līdz ar to, lasot romānu, ļoti jāpiedomā līdzi, kurš ko saka, redz vai atceras, jo tāpat kā reālajā dzīvē arī šeit nav norāžu, sīkāku paskaidrojumu par sarunām, darbībām, vai vienkārši – cilvēku domām.

Neuzskatu, ka šim romānam ir konkrēta uzbūve tieši notikumu ziņā, lai gan ir saglabāta neliela ekspozīcija un atrisinājums. Katrai nodaļai ir sava ekspozīcija, sarežģījumi, kāpinājumi, kulminācijas, atslābumi un atrisinājumi, veidojot individuālus notikumu aprakstus, kuri ir nozīmīgi romāna darbībā. Grūti ir noteikt kādu konkrētu visa romāna kulminācijas punktu, jo, manuprāt, kulminācijas punkts ir vai nu noticis (un tas ir Otrais pasaules karš, pēc kura norisinās visas šīs kara sekas), vai arī ir vācu armijas zaudējums krievu armijai, un krievu armijas Kurzemes pakļaušana, uz kuru veda lielākā daļa romānā runāto sarunu un darbību, ka krievi ir te pat netālu un drīz pārņems arī Kurzemi, lai gan es par to šaubos, jo tas pārsvarā ir autobiogrāfisks darbs, un, kā jau mēs zinām, realitāte neseko pēc klasiskiem literatūras uzbūves principiem. Manuprāt ir sastopama arī savdabīga gredzenveida kompozīcija, kas attēlojas darbības vārdos izbraukt – ierasties. Romāna pirmā nodaļa sākas ar vārdiem: „Trīs zaļganās vācu uniformās tērpti velosipēdisti izbrauca no Rīgas (mans izcēlums – A.U.)”(7.lpp), bet pēdēja nodaļa beidzas: „no austrumu jūras izkāpj (mans izcēlums – A.U.) padsmits bārdainu, skrandainu tēviņu un viena sieviete”(181.lpp), tādejādi radot riņķveida kustību, jo ienākšanai vienmēr sekos iziešana un iziešanai ienākšana. Ir arī norādīta prepozīcija kārtīgs-nekārtīgs, respektīvi, labā stāvoklī-sliktā stāvoklī, kas tiek attēlots konkrēto cilvēku izskatā, kā salīdzinājums latviešu jauniegūtajai brīvībai, kad vairs nespiež  miesu konkrētas uniformas vai vardarbīgas likuma normas, cilvēks iegūst citu formu, brīvu formu, kuru tikai viņam ir tiesības pārveidot. Romānā ir gan ārēja telpa, gan iekšējā. Ārējā telpa ir pati Kurzeme, kurā norit praktiski visa romāna darbība, tās meži, pļavas, upes (Venta), kā arī Baltijas jūra, kurā norisinās pati galvenā darbība, uz kuru veda visas romāna darbības un visi raksturi. Iekšējā telpa mainās ļoti strauji, vienā nodaļā līdz pat vairākām dzīves vietām apmeklē galvenie varoņi, un šīs dzīves vietas pārstāv visdažādākās formas un veidus: smalki dzīvokļi, lauku mājas, bēniņi, baznīca un tās pagrīde, gultas vieta zem galda vai pat egļu ieloks ar ugunskuru vidū.

            Romānā laiks ir hronoloģisks ar nelieliem pārāvumiem un pārlēcieniem. Romāna darbība sākas 1944.gada 12.-13.oktobrī un beidzas 1945.gada 17.maijā. Laika plūdums romānā nav ierobežots ar konkrētiem datumiem tieši pašā darbības laikā. Ir pateikts: ziema, nakts, un ar to tā brīža varoņiem pietiek. Datums ir pazaudējis savu sākotnējo jēgu, un laika nozīme ir stipri mainījusies: nekas nav mūžīgs – mēs dzīvojam vienu reizi.

            Ir vērojami vairāki iespraudumi tautasdziesmu, dziesmu formā vai pat latviešu tautas pasaka, kas liek secināt, ka autoram svarīgi bija parādīt latviskumu, latviešu spēju pat kara apstākļos dziedāt, just savas Tēvzemes mīlestību, lai cik sašķelta tā pašlaik arī nebūtu. Dažām dziesmām ir komentāri jeb pašu varoņu skaidrojumi par tām, piemēram, tautasdziesma par „melno čūsku uz akmeņa”, kura savus maltos pelnus pati arī apēdīs, respektīvi, jebkura pakļaujošā vara saņems pati savu sodu. Vairākas ir arī vietas, kurās priekšplānā tiek izvirzīta literatūra (vairāk romāna sākumā) kā vienīgais glābiņš, kā stabilitāte, kas ļauj noturēties: „Vecākie ļaudis kaut ko zināja par reliģiju. Jaunākie ticēja literatūrai.”(15.lpp) Tiek pieminēta Poruka dzeja, kas dod cerību, pacilājumu šajā drūmajā laikā.

Tieši Dace Lūse uzsver, ka konkrētā darba centrālais motīvs un galvenā sižeta ass ir dēka (pēc D.Lūse 2000:129) (starpgadījumiem vai dīvainiem notikumiem bagāts piedzīvojums(LLVV)), kura ļauj lasītājam izbaudīt šo patiesībā traģisko stāstu par bēgļiem, par trimdu, karu, okupācijām. Romānam raksturīgs fabulas sižets ar secīgu notikumu izklāstu, kurā notiek nelieli pārrāvu laikā un telpā, atceroties pagātnes notikumus vai sapņojot. Ja fabulas sižets jāiedala sīkāk, tad es izšķiru divus fabulas sižeta veidus, kuri abi, manuprāt, ir vienlīdz svarīgi romānā:

1.      Koncentriski hronoloģiskais sižets jeb sižets, kura centrā ir divi pretspēki. Konkrētajā romānā pretspēki ir svešais – savējais jeb vāci, krievi – latvieši, kas arī raksturo visa romāna rašanās pamat situāciju un notiekošās darbības fonu romānā, kurš burtiski ietekmē tā varoņus. Jauno latviešu tiešs norādījums uz svešais – savējais ir sastopams Vienīgā, Ego, Jāzepa, Skaidrītes, Lidijas, Silvijas un pienotavas vadītāja sarunā, kad tie apcer vai aizbraukt, vai nē un piemin iemeslus, kāpēc tas būtu jādara.(dialogs atrodams:37.lpp)

2.      Monoloģiskais sižets, kura centrā ir viens varonis, kurš romāna gaitā iziet cauri vairākiem attīstības cikliem, attiecību posmiem, attiecas uz galveno romāna varoni Ego, bez kura lielākā daļa romāna darbību nemaz nevarētu notikt. Ego no tikko zaļi iesaukta Latviešu leģionāra kļūst par dezertieri, bēgli, mīlētāju, labu draugu, arī noziedznieku, likumu pārkāpēju, pat ja likumus ir izdevusi cita valsts, kļuvis par vācu sabiedroto, tad par biedru nodevēju, par meža cilvēku un pašās beigās par brīvu cilvēku. Viņš pieredz gan draudzību, gan naidu, gan mīlestību, gan nāvi, un tas viņu maina. Vienā brīdī viņš zaudē cerību, bet nākošajā kļūst stiprāks, lai nokļūtu pie Skaidrītes otrpus krasta.

Romāna konflikts atbilst tā sižetiskajam iedalījumam. Koncentriski hronoloģiskajam sižetam atbilst ārējais konflikts: svešais – savējais, varbūt ne tieši cīņa starp šiem diviem lielumiem, bet gan pretošanās svešajam, lai kāds tas arī būtu. Šis konflikts attēlots politiskās darbībās, karā un burtiskās iekarošanās, kuras paliek ārpus romāna, lai gan kara darbība un ar to saistītās sekas tiek nepārtraukti pieminētas, un tās palīdz romāna autoram virzīt darbību uz priekšu. Iekšējais konflikts, kurš atbilst monoloģiskajam sižetam, sevī ietver ne tikai galvenā varoņa iekšējās cīņas, bet visu Kurzemē sasviesto cilvēku iekšējās cīņas ar sevi, ar valdībām, ar karu, ar nāvi un ar iespējamu sava prāta pazaudēšanu. Egona iekšējās pretrunas netiek skaļi izteiktas, tikai norādītas ar viņa darbībām, jo, kad nav vairs cerības un uznākusi bezcerība, kara bezjēga, viņš nolien savā siena „burbulī” un pa vairākiem gadiem raud. Arī iekšējais konflikts viņā rodas, kad jāatvadās no Skaidrītes, uzdodot sev jautājumus: vai viņi vēl tiksies, vai viņa Ego vēl mīlēs, kad satiksies, vai viņi vispār vēl dzīvos ilgi un kas notiks ar Latviju, ar viņa mājām, viņa valodu?

            Pati romāna darbība ir strauja. Notikums seko notikumam, kustība kustībai. Pat brīdī, kad pieci vīri guļ miežu alā, notiek darbība, nepārtraukta intuitīva darbība lasītāja prātā: kas notiks tālāk? Nevienu brīdi spriedze nepazūd pilnībā, jo šeit ir jācīnās par dzīvību, un katrs skats to attēlo. Lai gan brīžiem šķiet, ka dēkainie iespraudumi padara darbu vieglāku un laimīgais nobeigums, kurš, manuprāt, ir pilnīgi neraksturīgs līdz šim periodam, ir kaut kas, kas nepieciešams tā laika sabiedrībai – tā ir cerība uz iespēju nākotnē, cerība uz dzīvību. Pat ļergas tecināšana cūku kūtī nav nekas cits kā uzmanības novēršana no pastāvošās situācijas un nelielas cerības devums, ka viss vēl būs labi, jo dažiem zvejniekiem un viņu sievām ieradumi nav mainījušies: zvejnieks plosto divas nedēļas, sieva to atrod un ved mājās, tad viss atkal no gala, bet sajūta, ka esi vajadzīgs un mīlēts no sievas puses, turpina būt. Karš nestājas mīlestības priekšā.

Astrīda Skurbe raksta, ka „savā mākslinieciskajā izteiksmē rakstnieks centies būt gan oriģināls, gan lakonisks. Dažkārt lakonisma, izteiksmes strupinājuma dēļ Soduma frāze (un arī doma) ne vienmēr ir viegli uztverama”(A.Skurbe 1999:155). Tieši Dzintara Soduma pieeja latviešu valodai kā valodai ar daudzām iespējām un lielu attīstības potenciālu, ir ļāvis autoram, ne tikai savā romānā, bet arī citos darbos, izmantot vienkāršrunu, sarunvalodu, barbarismus, žargonismus un daudzus citus valodas izteiksmes līdzekļus, lai radītu konkrēto darba noskaņu, lai paspilgtinātu situācijas nopietnību vai tieši pretēji smieklīgumu. Sodums ir izmantojis ļoti skaistas līdz šim vēl neredzētas metaforas un salīdzinājumus, piemēram, kā „pienaini mākoņu gabali peldēja”, „vēju pieelpotais zelts jaunas meitenes valgajās sprogās”, „tā, ka skabargas lec duļļos”, „Vienīgais ar „pakava smaidu” devās pie meitenes”, „kā pagrabā kartupeļa asns izbalējis vīrs”, „mati noļuka uz acīm”. Sastopami arī vairāki vecvārdi vai paša autora darināti vārdi „ļerga”, „busole”, „zaķenīca”. Nesalīdzinoši bagātīgs romāns ir ar dažādiem varoņiem, īpaši to vārdu ziņā, kuriem noteikti ir arī sava simboliskā nozīme, vairāk saistoties ar nosaucamā priekšmeta vai tēla asociācijām, piemēram, Sparģelis, Raibais, Burbulis, Ego (jeb „es pats”), Vienīgais, Znotēns, Jāzeps, Skaidrīte. Pārsvarā romānā tiek izmantoti atklāti dialogi starp varoņiem, ne vienmēr norādot runātāju, kā arī dialogi, kuri netiek uzrakstīti, bet tiek norādīta tādu pastāvēšana, piemēram, „viņi runāja”. Romānā gan izmantots vairāk klasiskais dialogs jeb trieciena prettrieciena dialoga forma, kurā var viegli postulēt arī jautājums - atbilde formu: „Mans dēls ir slikts cilvēks./Kāpēc slikts?/Viņš ik dienas prāto, kā salauzt citus cilvēkus cilvēkus./Vai viņš ir uniformā?/Jā. Zaļš un brūns./SD?” Praktiski nav satopami nedz iekšējie, nedz ārējie monologi, kas norāda uz to ne vajadzību vai nelietderību konkrētajās situācijās. Vērojama noģiedamā runa, kad autora un tēloto personu skatījums un doma mēdz saplūst. Tas, iespējams, jo autors atrodas pārāk tuvu realitātei. Darbam vairāk raksturīgs ārējais fokusējums, kurš norāda tikai uz informāciju, kas notiek romānā, kas tiek darīts un runāts. Atsevišķos brīžos sastopams iekšējais fokusējums (tēla iekšējās jūtu un domu pasaules attēlojums) Ego tēlā. Romāna stāstītājs, kā jau mēs saprotam, ir homodieģētisks un autors aktīvi piedalās romāna darbībā.

Romāna personas iedalās galvenajās un blakus personās. Galvenās personas ir Ego, Vienīgais, Skaidrīte, Janalfreds un arī Znotēns,Burbulis, bet blakus personas ir jūrnieks, dažādas cilmes kareivji, partizāni, citi bēgļi, četras māsas, divi ieslodzītie un daudzo saimniek māju īpašnieki ar apakšīrniekiem un citi. Ļoti labi romāna varoņus kā blēžu romāna elementus raksturo Astrīda Skurbe: „Viņa (Dzintara Soduma – A.U.) varoņi ir jauni cilvēki, kas klīst no vienas vietas uz otru, no viena piedzīvojuma uz otru, viņus nesaista ne pienākums, ne ģimene, ne mājas, pat ne ieaudzinātās tradicionālās morāles normas, kuras kara laiks ir nojaucis. Viņi cenšas neko neņemt pārāk nopietni, un viņu vienīgais uzdevums ir tikt cauri ar veselu ādu visriskantākajās situācijās.”(A.Skurbe 1999:159) Romānā ienāk pats autors ar savām domām un sajūtām, savām atmiņām. Tieši autobiogrāfiskums spēj parādīt, ko autors ir pieredzējis laikā, kad ticis 1943.gadā iesaukts Latviešu leģionārā un 1945.gada maijā, gandrīz pēc četru dienu brauciena, izkāpis Zviedrijas krastā. Šis gan nav tīri autobiogrāfisks darbs, kā to norādījis autors pievēršoties nedaudz ironiski, smieklīgajai šī laika pusei, visticamāk atmetot pārāk traģiskus piedzīvojumus. Astrīda Skurbe norāda, ka „īstajos vārdos sauktas vietas, kur norit galveno varoņu klejojumi, un arī liela daļa no grāmatas varoņiem, to skaitā rakstnieka nākamā sieva Skaidrīte Kronberga, viņas māsa Lidija, viņu māte – Grenču pagasta Upīšu saimniece Karlīne Kronberga. Rakstnieks pats sevi nosaucis par Ego, viņa likteņa biedri ir Vienīgais un Janalfreds, kam arī ir konkrēti prototipi”. Romānā ir sastopams liels kolorīts dažādu tipāžu, kas, godīgi sakot, bieži vien rada neizpratni situācijās, jo tu esi jau sācis iepazīt kādu konkrētu varoni, jau pat vēlies zināt, kas ar viņu notiks tālāk, bet viņš „pazūd” un viņa vietā nāk kāds cits varonis, kurš tev atkal ir jāiepazīst no jauna, piemēram, viens no galvenajiem varoņiem 2/3 darba ir Vienīgais. Viņš devās prom, kā jau cilvēks, kurš nespēj sēdēt uz vietas, un viņa vietā palika Sparģelis un Raibais. Un, ja tu pārlasi šai aiziešanas vietai pāri ātri vai īpaši uzmanību nepievēršot, tad jau nākamajā lapaspusē ir jautājums: kur palika Vienīgais? Arī Janalfreds ir viens no galveno varoņu trijotnes: viņš dodas strādāt par grāmatvedi, un tomēr ir šī vēlme zināt, kas ar viņu notika tālāk.

Secinājumi

1.      Dzintara Soduma romāns „Taisām tiltu pār plašu jūru” ir autobiogrāfisks romāns ar dēku un blēžu romāna iezīmēm. Tas ir romāns par kara un okupācijas laiku sekām, par bēgļu laikiem, kuros iezīmējas arī sev tuvā un dzimtenes mīlestības tematika.

2.      Romānā par pamatu ir izmantotas reālas personas un eksistējošas vietas Kurzemē, kas piešķir romānam tā vēsturisko vērtību un skaidri ļauj iezīmēt autora ceļu Kurzemē no 1944.gada oktobra līdz 1945.gada maijam.

3.      Autors sava romāna uzbūvē meklē jaunas formas un izteiksmes līdzekļus. Tiek izmantots fragmentārisms, dažādu veidu iespraudumi, nodaļu ievadītāj frāzes un pašu nodaļu dažāda funkcionālā uzbūve.

4.      Romānā svarīgu vietu ieņem valoda kā viens no galvenajiem darba izteiksmes līdzekļiem. Tas ir bagātīgs vārdu krājums ar atrastiem vecvārdiem, jaunvārdiem, paša veidotiem salikteņiem, pārsteidzošām metaforām un salīdzinājumiem.

5.      Romāna kompozīcija nav būvēta pēc literārajām normām, nav konkrēta kulminācijas brīža vai sarežģījuma, jo viss darbs reizē ir sarežģījums, kulminācija un atrisinājums.

6.      Romāns ir straujš, tajā ir daudz darbību un notikumu. Pat ja ir iestājies neilgs „laimes” brīdis, ir jūtama spriedze, kura izklīst tikai brīdī, kad ir sasniegts Zviedrijas krasts.

Literatūra

Lūse, Dace. Latviešu trimdas proza. Rīga Jumava, 2000. 124.-136.lpp

Rozītis, Juris. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Latviešu trimdas romānu tematiskais iedalījums pēc attēlotā laika posma. Liepāja: Liepājas Pedagoģijas akadēmija, 2004. 272.-282.lpp

Ruņģe, Valija (virs redaktore), Latviešu literatūras darbinieki rietumu pasaulē: Jaunākie laiki, ASV, Itaka: Mežābele, 1991, 324.lpp

Skurbe, Astrīda. Latviešu rakstnieku portreti: Trimdas rakstnieki. Dzintars Sodums. Rīga: Zinātne, 1999. 145.-167.lpp

Sodums, Dzintars. Taisām tiltu pār plašu jūru. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1957.

Avots:

Sodums, Dzintars. Taisām tiltu pār plašu jūru. Rīga: Atēna, 2003.