1.
Olu kastē šķiļas
cālēni. Es tos ar visu kasti nesu uz vistu būri, kur jau ir daudz vistu un
cālēnu. Es skaidri apzinos, ka aizveru būra durvis aiz sevis, bet tad pašaujas
garām mans suns, kuram ļoti patīk kost vistas. Es viņu izdzenu laukā pa
atvērtajām durvīm un aizveru tās. Paskatos vai mājputniem nekas nav nodarīts,
bet te atkal suns. Es sakliedzu uz viņu un izdzenu laukā no būra, pārbaudu vai
cāļiem viss kārtībā. Bet atkal jau trešo reizi mans suns ieskrien būrī, un
šoreiz es ne tikai sakliedzu uz viņu, bet arī iesitu viņam ar kāju un viņš sāk
uz mani rūkt.
P.S. es nekad mūžā ne
esmu situsi un nesistu savam sunim un mans suns uz mani nekad nav tā rūcis savā
mūžā ar tik lielu naidu, kas godīgi sakot pat mani nobaidīja.
2.
Es atrodos lauku mājās
(sapnī tās ir
nedaudz deformētas telpu izvietojuma ziņā). Pie manis ievācas
kāds bāls, melniem matiem, sarkanā mētelī ģērbts jauneklis (viņš ir atblāzma no cita sapņa,
kuru praktiski neatminos, bet tajā viņš bija viltīgs)
un sāk dzīvot otrajā stāvā - guļ
gultā pa kreisi. Uz otro stāvu ved šauras, stāvas un tumšas trepes. Tad ievācas
vēl kāds, tikai tumšādains jauneklis. Arī otrais stāvs, bet citā daudz gaišākā
un plašākā istabā. Tad atbrauc mana māte no pilsētas, burtiski uz kādām piecām
minūtēm, un tad dodas atpakaļ (svarīgi
ir tas, ka es apzinos, ka viņa atbrauc ar autobusu un tāpat dodas prom)
uz darbu. Tad ievācas trešais cilvēks, par kura esamību uzzinu no viņa mantām,
kas izmētātas pa priekšnamu un trepēm uz otro stāvu. Es sekoju drēbju krāvumiem
uz otro stāvu un sastopu savu krustmāti (pozitīvais
tēls).
Viņa loka drēbes. Es piedāvāju viņai citu guļamvietu, uz kuru jākāpj pa citām
trepēm, bet viņa atsakās. Mēs atrodamies laukā. Viņa lūdz, lai es dotos iekšā,
bet pati paņem trīsstūrveida grābeklim līdzīgu slotu un iet dzīt govis uz māju
pusi, jo ārā jau vakars. Viena no govīm ir melna, aplipusi ar dubļiem, tai ir
ragi un spēcīga balss, kas liecina par neapmierinātību. Pa ceļam uz iekštelpām
es nodomāju, kur gan ir palikusi lopu saimniece Rozālija (negatīvais tēls),
ka govis pa dobēm dzīvojas. Kad esmu priekšnamā un ceļu uz zemes sakritušās
drēbes, man no rokām izveļas rupjmaizes sviestmaizes, par kuru esamību es
nebiju nojautusi.
P.S. es neēdu rupjmaizi
un krustmāte nekad mūžā nepārceltos uz laukiem.
3.
Redzu pelēcīgi brūnu
lauku ar vītušu zāli, tādu kā kara izdangātu ar drupām. Ik pa vietām no zemes
paceļas iglām līdzīgi bunkuri, tikai no akmens ķieģeļiem veidoti. Tie ir
noauguši ar sūnām un vīteņaugiem. No dažām iglām kūp dūmi, kas kūp vertikāli
augšā. No tāluma jāj kareivji – noguruši, netīri, ievainoti, apģērbu attēlo
zvēru ādas. Viens noslīcis pār savu zirgu. Nākamajā brīdī šis kareivis ir
apguldīts uz postamenta, kas atrodas telpā, no kuras griestiem nokarājas koku
un augu saknes, pa spraugām iekšā spiežas gaisma. Ap viņu sastājušie ļaudis
nopietnām sejām un pie līķa pieiet jauneklis var teikt vēl bērns, kas raud un
solās atriebties tēva vārdā, bet viņu aptur un nekur nelaiž.
P.S. redzēts vairākas
reizes.
4.1.
Es braucu pa smilšainu
man nezināmu ceļu ar velosipēdu. Labo ceļa pusi neredzu, bet kreisajā ir pļava.
Tajā liels ozols, spēcīgu stumbru un kuplu zaļo lapu vainagu. Nākošais (pēc paliela gabaliņa)
aiz tā ir ugunskurs, apkuru uz ozola bluķiem sēž kādi septiņi cilvēki, kuri
jautri čalo un izklaidējas savā nodabā. Tuvākais cilvēks man (sēž labajā pusē)
ir sieviete brūniem matiem. Tā paskatās uz mani, un viņas seja izmainās. Tā
kļūst tāda dēmoniska, un tikai es to redzu. Nākošais ir apziņa par to, ka viņa
ir nogalinājusi visus cilvēkus pie ugunskura.
4.2.
Es braucu pa smilšainu
man pazīstamu ceļu ar velosipēdu. Labajā ceļa malā atrodas manas lauku mājas,
bet kreisajā ir pļava. Uz pļavas redzu hiēnu, kura skatoties uz mani smejas (šermuļi pārskrien pār maniem
kauliem).
Nākošais ir liels ozols, spēcīgu stumbru un kuplu zaļo lapu vainagu (manām lauku mājām tieši tāds
atrodas pretim pāri ceļam). Nākošais (pēc paliela gabaliņa)
aiz tā ir ugunskurs, apkuru uz ozola bluķiem sēž kādi septiņi cilvēki
(ieskaitot manu ģimeni), kuri jautri čalo un izklaidējas savā nodabā. Tuvākais
cilvēks man (sēž
labajā pusē) ir sieviete brūniem matiem. Tā paskatās uz mani,
un viņas seja izmainās. Tā kļūst tāda dēmoniska, un tikai es to redzu. Nākošais
ir apziņa par to, ka viņa ir nogalinājusi visus cilvēkus pie ugunskura.
P.S. pirmais sapņa
variants redzēts pirms lauku mājas iegādes, otrais pēc.
5.1.
Tumsa, piķa melna
tumsa. Es jūtu kā kritu (strauji,
spēji kā ar rāvienu), mani pārņem bailes un tajā brīdī es
pamostos.
5.2.
Tumsa, piķa melna
tumsa. Es taustos apkārt un jūtu tādu kā kasti ap mani. Rodas panika, kur es
esmu un kā te nokļuvu. Tad nāk apziņa, ka esmu zārkā. Mani pārņem bailes un
tajā brīdī es pamostos.
6.
Sapņos no zemes vienmēr
paceļos viegli, bet nekad nelidoju pārāk augstu virs tās, vai pārāk zemu tai.
Pieskaros koku galotnēm, nosēžos uz māju jumtiem, apbrīnoju vieglumu savā
ķermenī un tajā pašā laikā jūtu arī gravitāciju. Vienmēr lidoju pa sev ļoti
labi pazīstamām vietām, nekad pa svešiem ceļiem. Šķiet nekad neredzu, nesastopu
nevienu cilvēku. Šie sapņi vienmēr beidzas ar to, ka es nosēžos uz zemes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru