Domas un pārdomas par Platona darbu „Protagors” (AU, 2012)

1.      Lai saprastu kā var vai nevar iemācīt tikumu, ir jāizprot, kas tad īsti ir tikums, lai gan ir rakstīts, ka „pastāv cilvēkam piemītošas īpašības — tikumi — kas arī nosaka viņa rīcību un rīcībā parādās tas, kāds ir pats cilvēks”, tomēr šie tikumi paši par sevi neformulē kas tie ir un kamēr cilvēki nav vienojušies kādi tie ir un ko tie sevī ietver, katram indivīdam (cilvēkam) ir savs priekšstats par to esamību, būtību un pielietojamību.

2.      Tā kā tiek pieņemts, ka cilvēka darbība ir cilvēka rakstura atspoguļojums, tad darbība norāda uz cilvēka nostāju labajā vai sliktajā jeb vai viņš ir labs vai slikts, kas arī liek cilvēkiem attīstīt kādu noteiktu tikumu, lai kļūtu labākam, vai netikumu, lai kļūtu ļaunākam.

3.      Tikums un tā iedalījumi ir atšķirīgi, gan savā ziņā vienādi. Tikumi, gan pats tikums pēc izskata un varbūt arī kaut kādas vispārējas definīcijas ir atšķirīgi, bet viņiem ir kopīgs mērķis – vienot cilvēkus, padarot tos labākus.

4.      Skatoties no tikumu ētikas puses, ideāls cilvēks ir tāds, kurš spēj pilntiesīgi funkcionēt sabiedrībā un tās labā, izmantojot tādas īpašības kā gudrība, dievbijība, drosme un mērenība arī taisnīgumu, ko arī Protagors grasās iemācīt Hipokratam.

5.      Neuzskatu, ka tikumus tieši var iemācīt. Drīzāk varētu teikt, ka Protagors var iemācīt vadīt Hipokratam un jebkuram citam jauneklim savu dzīvi apzināti, lai tas spētu pats izprast tikuma jēdzienu un tā pielietojumu.

6.      Lai gan Protagors izskaidro, ka ir iespējams iemācīt tikumu, viņš neizskaidro kā to var izdarīt, lai gan pēc viņa teiktā tikums kā kāda abstrakta forma, veidojums pastāv katrā cilvēkā, tikai nepieciešams šo formu ielikt rāmī un pateikt: „Tāds ir tikums un tāds tas ir visiem.” Bet tas, ka tikums pirmatnējā jēgā piemīt visiem, nenozīmē, ka šo pirmatnējo jēgu katrs indivīds uztver un attīsta vienādi.

7.      Katrs cilvēks tikumu uztver atšķirīgi saistībā ar to, no kuras vietas viņš ir cēlies, kur audzis vai kas audzinājis, kādas zināšanas guvis. Protagors, cik saprotu, nav no tās pašas puses, kuras ir Hipokrats un Sokrats, kas var norādīt uz atšķirīgo tikuma jēgas uztveri un pilnīgu izpratni. Piemēram, cilvēki no Kurzemes un cilvēki no Latgales it kā ir vienas valsts un sabiedrības pārstāvji, bet viņiem kā vietējiem iedzīvotājiem ir atšķirīga pagātne līdz ar to arī atšķirīga tikumu uztveres funkcija. Arī, piemēram, zemnieka un pilsētnieka tikumu sapratne ir atšķirīga, vienam svarīgāks ir darba tikums, citam - daiļuma. Kamēr nebūs līdzsvara, sabiedrība nespēs pilntiesīgi funkcionēt un izprast pati sevi kā kopību, kā nebeidzamu vienumu.

8.      Iespējams, es neizprotu Platona darbu, jo latviešu mentalitātei ir raksturīgs lielāks skaits tikumu – labestība, gudrība, darbīgums, daiļums, līksmība, mīļums, saderība, devīgums, taisnīgums, dievbijība -, kas nav sākotnēji bijuši kristīgie tikumi, morāle un ētika. Protams, lai izveidotu pilnasinīgu sabiedrību ir nepieciešami noteikti kanoni šajā gadījumā kopēji tikumi, kas vienotu visus un padarītu līdzvērtīgus.

9.      Protagors uzsver, ka katrs no cilvēkiem ir tikuma skolotājs, kas ir taisnība, lai gan jājautā vai mēs katrs ar savu ikdienas darbību spējam attīstīt ne tikai savus tikumus, bet arī citu. Vai cilvēks kā indivīds apzinās savas rīcības iespaidu uz citiem un uz sevi. Domāju, ka Protagors un Sokrāts ir tie divi cilvēki, kas apzinās savu rīcību un tās iespaidus, kas noved pie apkārtējo neapzinātas manipulācijas, piemēram, Protagors spēj teikt garas un skaistas runas, no kurām apkārtējie kļūst atkarīgi, bet Sokrāts trāpīgas frāzes un jautājumus, kas noved pie cilvēku priekšstatu gāšanas un to mainīšanas sev vēlamā virzienā.

10.  „Kas cenšas sodīt ar prātu, tas neatriebjas par izdarīto noziegumu – notikušo nevar padarīt par nebijušu.” Šos vārdus saka Protagors, ko viņš dara pareizi, bet cilvēki nezina mēru, pat ja tas ir noteikts ar likumu. Skatoties uz šiem vārdiem no loģikas skatupunkta, tas viss ir pilnīgi pareizi, kāpēc atriebties, kāpēc sevi spīdzināt ar atmiņām par to kas bijis un izbijis, labāk iegūt mācību, ka kaut ko tādu darīt nedrīkst un kā no tā izvairīties un gūt vai attīstīt savus tikumus. Emocionālā saikne ir daudz spēcīgāka par loģisko, kas noved pie mēru pārkāpšanas un tikumu graušanas. Protagors skatās uz tikumiem un to ieguvi no loģikas skatupunkta, ko apstrīd Sokrāts, liekot Protagoram šaubīties par saviem vārdiem un domām.

11.  Ja starp zināšanām un pieredzi var vilkt vienādības zīmi, tad piekrītu, ka tās ir dvēseles barība, pateicoties kurai dvēsele aug, jo no plikām zināšanām dvēsele neattīstās, jo tai vajadzīga pieredze, kurā šīs zināšanas ir izmantotas. Savādāk jau arī tikumu nevar iegūt, kā vienīgi izmantojot savas zināšanas praksē un izvērtējot to nozīmību un vajadzību. Cilvēks nevar iemācīties tikumu tieši, jau gatavu, jo katram no mums ir savs ceļš kā kļūt tikumīgam un kā nē.

12.  Tikai caur praksi, savstarpējo komunikāciju, līdzdalību cilvēks spēj attīstīt savus individuālos tikumus, kas viņam pašam šķiet svarīgi. Un ne vienmēr tas saskaņosies ar sabiedrības izvirzītajiem tikumiem, jo, godīgi sakot, vislielākais drauds sabiedrībai ir tāds cilvēks, kuram ir savi tikumi, bet kurš piespiedu kārtā pieņem sev svešu tikumus un attīsta tos, nevis savējos, radot disharmoniju ne tikai sevī bet arī apkārtējos, iznīcinot sabiedrību no iekšienes.