svētdiena, 2016. gada 10. janvāris

”Viens otram jeb prūši” Farss vai kaut kas uz to pusi (AU, 2014)

Darbojas:
Bioloģe, Ekonome, Literāte, arī Lī, kāds čoms jeb Artūrs, divas Ievas: Blondā un Melnā (kaimiņienes), koju vadītājs, komene, prūši, Pēterītis, muša

Pirmais cēliens

Darbība norisinās universitātes dienesta viesnīcas trešā stāva kādā no istabiņām, kurām logs pavērsts uz ielas pusi. Istaba maza, bet mājīga. Pie labās sienas, no loga sākot, atrodas iebūvēti plaukti, kas pārblīvēti ar dažāda veida lietām, tad nakts skapītis, kuram seko vienvietīga gulta un iebūvēts pelēks skapis mēteļiem, bez durvīm. Pie kreisās sienas, no loga sākot, ir ledusskapis, neliels ”virtuves” galds, tad salūzis krēsls, divstāvīga gulta un arī iebūvēts pelēks skapis. Tālāko istabas sienu rotā logs ar skatu uz kādu no mazpazīstamajām Rīgas ielām. Istabas vidū atrodas apgāzts galds un trīs tornī sakrauti krēsli. Istaba izvandīta: visur mētājas pudeles un apģērba gabali, arī grāmatu lapas. Skatuves priekšā ir divas pārbīdāmas durvis, kas lugas laikā maina savas pozīcijas.

1.aina

Rīts – saule tikko uzlēkusi. Skaļi un skaidri dzirdams, kā muša lido pa istabu. Te tās dūkšana pietuvojas, tad attālinās, apstājas un atkal atsākas.

Bioloģe – mmm…(pa miegam) gribu mammu…(apgriežas uz otriem sāniem – to gan neviens neredz bet dzird, jo guļ aiz apgāztā galda)
Ekonome (guļ šķērsām pār gultu ar seju uz augšu)(pa miegam atbild) …liecies mierā… tava mamma sen jau apēsta…
Uz brīdi iestājas klusums – var dzirdēt mušu
Bioloģe – (uzlec kājās, izskatās nobiedēta) Kas? Ko? Pa kuru laiku? (pārkāpj pāri galdam un dodas pie ekonomes) Kā apēsta? (pārspīlēti skaļi čukst)Vēl vakar ar viņu viss bija kārtībā!?... (aizķeras aiz drēbju kaudzes un nokrīt)
Ekonome – (atver acis un pārmetošu skatienu veras bioloģē) Vai tev ne kauna ne malas nav, ka tā trokšņo, kad citi vēl guļ?
Bioloģe (tikmēr pierāpojusi pie ekonomes un apsēžas zemē pie gultas) Lai tie citi guļ! Kāpēc mana mamma ir apēsta?
Ekonome – Nu, kā tev, lai pasaka maigāk… Saproti, ka… (bioloģe sāk raudāt, ekonome apgriežas gultā, tā lai var ieskatīties bioloģes sejā) Neraudi taču! Nav viņa mirusi, ka jāpinkšķ! Lai gan raudāt tu vari, jo ar tādu meitu kā tu, nebūs ilgi un viņu apēdīs.
Bioloģe – (vispirms parādās atvieglojums, tad neizpratne viņas sejā) Ak! Paldies Dievam! Bet es nesaprotu? Kāpēc, lai viņu kāds apēstu?
Ekonome – (skaita līdz uz pirkstiem)Tātad, pirmkārt, tu esi viņas meita, otrkārt, tu esi bioloģe, treškārt, tu esi naiva, ceturtkārt tu esi pietiekami naiva, lai domātu, ka tavs nelielais eksperiments, kurš bija mērāms pāris desmitos neizaugs pāris simtos, piektkārt, tu to eksperimentu atvilki arī uz šejieni un mēs tagad katru dienu tiekam ēstas ārā no istabiņas.
Bioloģe – Bet man patīk mani Blattella germanica! Viņi tik ātri aug un attīstās!
Ekonome – Jā tik ātri, ka nezini, kā no tiem prūšiem tikt vaļā! Un sesto kārt…
Bioloģe – Pietiek! Es sen jau zinu, ka tev nepatīku!(uzgriež muguru ekonomei un paņem tuvāko pus pilno pudeli)
Ekonome – Nu, izbeidz taču! Es nesaku, ka tu man nepatīc, tikai dažkārt peldošs seškājains radījums manā zupas šķīvī ir nedaudz par daudz manai saprašanai par tavām prāta spējām un kur tu vispār esi redzējusi kādu, kas ir mierā dzīvot ar tiem mošķiem!?(pamana, ka bioloģe viņā neklausās) Neapvainojies, bet, manuprāt, viņi ir jāsit nost un tas, ka tu esi gatava ar savu dzīvību mesties tos aizsargāt, ir izsmiekls visiem pasaules cilvēkiem. Protams, tev ir savas labās īpašības kā naudas aizdošana, naivums pret visu, kas kustās un nekustās, tavs trakums reizēm ir tīri piemīlīgs, bet smejies tu gan kā zirgs un izskaties kā krupis. (dusmīgi un skaļi) Nu, uz ko tu tur skaties, mīļais cilvēk!?
Bioloģe – Ššššš…
Ekonome – Kas šššš…?
Bioloģe – Es redzu kaut ko tādu, ko tu neredzi!!!(priecīga rāpjas tuvāk divstāvīgajai gultai) Divas rokas, divas kājas…
Ekonome – Un kas tajā tik pārsteidzošs?
Bioloģe – Pārsteidzošais slēpjas faktā, ka viena roka un viena kāja ir no sievietes, bet otra kāja ar roku no vīrieša. Tas ir tāds atklājums!!! Doktora grāds jau rokā – cilvēku ģenētiskā reģenerācija un modifikācija. Es kļūšu slavena!!!
Ekonome – (kamēr bioloģe runāja, piecēlās no gultas un piegāja pie cilvēku veidojuma) Nepārsteidzies ar secinājumiem tu gudrā avs. (norauj segu no diviem kopā savijušies cilvēkiem, kas cieši guļ) Jo mutanti sen jau ir izpētīti, bet te guļ mūsu literāte ar kādu čomu…



2.aina

Ekonome – (ar kādu spalviņu kutina literātes ausi) Hei, saldumiņ, mosties! Bitītes dzied, putniņi dūc, bet tavs Rainis mētājas pa zemi saplēsts gabalu gabalos.
Literāte – Mmmm…
Bioloģe – (paceļ no zemes papīra lapu un sāk pārspīlēti deklamēt) ”... Aukstā dvēsle, lepnā dvēsle —Ne paļāvības, ne pieticības —Bez gala vientuļa, bez gala brīva, Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēlējuma...
Literāte – Mmmm…(apskauj čomu ciešāk) Rainis ”Gals un sākums”, sacerēts studenta gados…
Ekonome – (iesmejas) Ne jau par to ir runa, ka tu to grāmatu zini no galvas, bet gan tas ka tu esi apskāvusi vienu Rainisku tavu sapņu ideālu, ko?
Literāte – …(pa miegam)Lieciet mani mierā… man sāp galva un gribas gulēt…(ekonome apsēžas uz gultas malas un paceļ lielo prezervatīvu iepakojumu, literāte iekrācas, bet bioloģe lasa pa istabu izsvaidītās lapas)
Bioloģe – (bēdīgi) Un es jau sadomājos… Būtu man vēl viens eksperiments – varētu pavairot un attīstīt.
Literāte – (strauji un negaidīti uzslejas sēdus: ekonome un bioloģe satrūkstas)Ko, kas? Vēl viens prūšu eksperiments? Nekādā gadījumā!
Ekonome – Nē, nē, nē. Ne jau prūšu, bet mutantu!
Literāte – Kas?
Ekonome – Paskaties uz leju
Literāte – Āāāā… Ko tas pie velna nozīmē? Kas viņš ir? Āāāā… (pārvelk palagu pār savu puspliko augumu)Kur ir manas drēbes? Kas vispār notiek?
Bioloģe – Nu, kā gan tu neatceries! Mums vakar bija ballīte, drīzāk visam mūsu stāvam, svinējām Helovīnus un spēlējām dažādas spēles, un izklaidējāmies, un tu pat dejoji uz mūsu galda striptīzu, un dzēri piecdesmit procentīgo šņabi, ka nemetas, un…(ekonome turpina)
Ekonome – Un biji tāda kā tajā dzejolī - auksta, lepna, bez jebkādas pieticības, jāatzīst, ka mērķis gan tev bija īpaši romantisks – pakļaut ar tavām grēcīgajām miesām visu pasauli…
Literāte – Nekad! Es nekad kaut ko tik netikumisku nedarītu. Es, es taču nevarēju… (sāk šņukstēt)
Ekonome – Un kā gan varēji! Kaimiņu Pēterītis pat lūdza tavu roku un sirdi, un tu viņu tik zemiski atraidīji. Žēl puiša, izskatījās, ka tevi tiešām (pārspīlēti) ļoti mīļo!
Literāte – (šokēta) Vai Pēteris bija te? Un es viņu atraidīju?... (pie sevis)Ak, es sliktais, sliktais cilvēks.
Bioloģe – Kāds gan no tevis cilvēks, īsta kaķene ne cilvēks. Jābrīnās, ka lustras vēl turas savās vietās. Un, ak jā, (norāda ar pirkstu uz krēsliem) kas tas par krēslu torni istabas vidū?
Literāte – (ietinusies palagā lien pāri čomam) Es nezinu, neko neatceros!
Ekonome – Nu, tā tas notiek, kad pirmoreiz mūžā ņem iekšā tos alkoholu litrus, kā tu to darīji. Kāda muša tev vispār bija iekodusi?
Literāte – Nav nekādas mušas!
Ekonome – Nu, ko tu melo! Tev ausis kust kā zilonim. (grib pieskarties literātei, bet tā to atgrūž)
Literāte – (skaļi un skaidri) Es nemeloju un lieciet mani mierā!!!
Ekonome – (viltīgi)Pēterītis gan teica ko citu!
Literāte – (dusmīgi) Ko teica, ko teica! Ko gan viņš var pateikt, ko? Viņš jau man uzmanību nepievērš, kā lai viņš zina!?
Ekonome – Mierīgi, mierīgi… (apskauj literāti no mugurpuses)
Literāte – Laid maini! Vai dzirdi, laid! (sāk raudāt)
Ekonome – Ššš… Vis ir labi! Tas bija tikai joks, tikai joks! Mēs to čomu vakar pierunājām, lai viņš tevi nedaudz pabiedē, parāda piedzēruša cilvēka dzīves realitāti!
Literāte - (raudādama) Realitāti… realitāte ir tāda, ka viņi ir miruši…
Bioloģe – (pienākdama klāt un apskaudama meitenes) Kas ir miruši saulīt?
Literāte - … vecāki… mani vecāki…

3.aina

Skaļi un skaidri dzirdams, kā muša lido pa istabu. Te tās dūkšana pietuvojas, tad attālinās, apstājas un aplido apkārt meitenēm. Kāds pie durvīm pieklauvē un sāk runāt. Fonā literāte raud.
Blondā – Hei, čomenes laidiet iekšā, man jums kas jāsaka! (klauvē)… Nu, taču, bļin, ja jūs tiksiet izmestas no kojām nebūs mana, nafig, vaina!
Ekonome – (atrauj strauj durvis) Ko tu gribi tik agri no rīta Blondā. Nav īstais laiks, vismaz ne tagad. (grib taisīt durvis ciet, bet blondā iebāž kāju starpā)
Blondā – Kad tad būs īstais laiks, ko, bļin? Kad atnāks tas vecis un izmetīs jūs uz ielas! Es jau esmu labs cilvēks, bļin! Tikai, nafig, gribu labu, bet jūs, jūs jau neko…
Bioloģe – (pabāž galvu pa šķirbu) Kas ir tas labais, ko gribi teikt?
Ekonome – Nejaucies, kur nevajag (atstumj bioloģi atpakaļ). Ja mūs izmetīs, tad izmetīs un kāda tad tev tur daļa Blondā?
Melnā – (pēkšņi parādās durvīs) Daļa ir tā, ka reids notiks visā stāvā un, ja viss nebūs tīrs un kārtīgs un istabiņās atradīsies svešas personas, kā tas, kas tur tagad tavā gultā izlaidies, tad ne tikai jums būs problēmas, bet visam stāvam būs noteikta ”karantīna”.
Ekonome – Kāda vēl karantīna?
Bioloģe – Karantīnas tiek nozīmētas tikai epidēmiju laikā, vai tad nē?
Melnā – Jā, bet karantīna ir arī brīvas pārvietošanās liegšana noteiktā laika posmā!
Ekonome – Vau! Nezināju, ka tu zini tik gudrus vārdus…
Melnā – (nikni) Nu, vai zini, lai jūs met ārā! Man ir vienalga! Ejam Blondā! (aizcērt aiz sevis skaļi durvis)
Ekonome – Interesanti, kas domāts ar vārdu ”karantīna”.
Literāte – (nomierinājusies)Tas nav galvenais. Paskaties uz mūsu istabu – tas ir kara lauks, nevis istaba!
Bioloģe – (sāk vākt kopā pudeles un likt kārtīgi zem virtuves galda) Es piekrītu Lī, te ir vajadzīga kārtīga atkritumu šķirošana un (norāda uz čomu) tam tur arī jāpazūd!
Ekonome – Kopš kura laika tu esi tik apzinīga?
Bioloģe – Kā jau teica, mūs par nekārtību var izmest ārā, un mans prūšu projekts ir realizējams tikai šeit, jo nekur citur tik dabisku izdzīvošanas vidi viņiem nevar sagādāt.
Ekonome – Kā gan savādāk – tas eksperiments ir svarīgāks par visu citu pasaulē!
Literāte – Nav svarīga viņas motivācija, bet gan fakts, ka mūs var izšķirt (sāk lasīt izmētātās grāmatu lapas). Klau varbūt salasi drēbes? Tā mēs tiksim ātrāk uz priekšu!
Bioloģe – Un ko mēs darīsim ar šo guļošo miesas gabalu?
Ekonome – Pabāzīsim zem gultas…

2.cēliens

Vēl joprojām rīts, bet jau pēc pusstundas. Istaba sakārtota – vismaz virspusēji, bet čoms vēl joprojām guļ gultā un krāc. Meitenes stāv istabas vidū pagriezušās pret čomu.

1.aina

Bioloģe – Tu to nopietni domāji?
Ekonome – Ko tad?
Bioloģe – Pabāzt viņu zem gultas…
Literāte – Taču nē! Viņa jokoja. Tu taču jokoji, ko?
Ekonome – Mmmm… Kā lai pasaka?
Literāte – (uz ekonomi) Nē, nu, nopietni? (bioloģe saķer čomu aiz rokas un grib vilkt) Pagaidi, ko tu dari? (cenšas bioloģi apturēt)
Bioloģe – Izpildu jau plānu B.
Ekonome – Un kas tad bija plāns A, ja B ir nobāzt viņu zem gultas!?
Bioloģe – Plāns A ir satīrīt istabiņu, bet plāns B ir tikt no viņa vaļā.
Ekonome un Literāte – (abas reizē) Āāāā…
Bioloģe – A, ko tad jūs domājāt?
Ekonome – (izvairīgi) Neko, neko…
Literāte – Klau, neizvairies no jautājuma! Tātad tu tiešām plānoji viņu pabāzt zem gultas? Kur tev prāts? Vai tad tu nedzirdi kā viņš krāc?
Ekonome – Tad jāmēģina viņš pamodināt!
Literāte – Un ko tu iesaki, ūdeni liet šim uz galvai, vai? (bioloģe paņem ūdens pudeli un uzlej čomam uz sejas – meitenes to neredz)
Ekonome – Kaut vai, vismaz atjēgsies un (bioloģe aplej viņu ar ūdeni) a..a..a..a Ko tu pie velna dari? (noskurinās)
Bioloģe – Mums vajag risināt problēmu nevis ķīvēties kā tādām vecām vārnām par siera gabalu un viņš jau pavisam noteikti nav mūsu zelta siera gabals! Starp citu, ūdens nepalīdz – es jau izmēģināju.
Literāte – (pārsteigta par bioloģes nopietno nostāju) Umm, varbūt tad uzgriežam modinātāju skaļi viņam pie auss!?
Ekonome – Nepalīdzēs! Mēs tā jau skaļi runājam un laika mums arī daudz nav. Pa ausu galam dzirdēju, ka tie tūlīt pabeigs otro stāvu revidēt.
Literāte – Un kāpēc mums neko nesaki?
Ekonome – Kāpēc man jūs uztraukt? Mēs ar viņu tiksim galā pat, ja nāksies viņu pa logu izgrūst laukā.
Bioloģe – Var būt mēs varam koju vadītāju piekukuļot?
Ekonome – Ar ko tad? Gribi pārdoties?
Bioloģe – Ja pareizi atminos, tad vakar tev azartspēļu bizness gāja kā no rokas!
Ekonome – (novēršas) Ko tu runā. Nav nekādu azartspēļu.
Literāte – (pārsteigti)Nezināju, ka mēs vakar spēlējām kārtis!
Ekonome – Nu, ne jau spēlējām, bet gan zaudējām kārtīs…
Bioloģe – Bet es redzēju tev rokās pamatīgu naudas žūksni!
Literāte – (kaut ko atceras, paceļ kastīti no zemes un izvelk naudu) Vai šo?
Bioloģe – Jā! Kā tu to atradi?
Ekonome – Tā ir papīra nauda…
Bioloģe – Vēl jo labāk! Lielāka vērtība!
Literāte – Ar papīra naudu viņa domāja viltotas papīra banknotes jeb zīmētas ar roku. Piedod!
Bioloģe – Ak, mans Dievs! Mūs izmetīs uz ielas! (smagi apsēžas uz gultas)
Ekonome – Par ko tu tā uztraucies? Vienīgajai kurai nav kur iet ir Lī!
Literāte – (skumji) Neatgādini, labi!
Ekonome – Un nešaubos, ka tavs mammuks tevi pieņems ar atplestām rokām! Un tavus prūšus arī!
Bioloģe – Ej tu ratā!
Ekonome – (pārsteigti) Ko? Ko tu teici?
Bioloģe – Ko teicu, to tu dzirdēji! (pieceļas un iziet pa durvīm, skaļi tās aizcērtot)

2.aina

Literāte – Tas gan bija kaut kas jauns!
Ekonome – Njā! Velkam viņu ārā.
Literāte – Ko? Kāpēc mums būtu jāvelk tas čoms kaut kur?
Ekonome – Visiem būs labāk, ja viņš būs ārpus mūsu istabas.
Literāte – Un ko mēs teiksim, kad mums par viņu jautās kaut ko? Nu?
Ekonome – Neko nezinu!
Literāte – Protams, ka neko nezini, ko atbildēt...
Ekonome – (pārtrauc)Tu nesaprati. Mēs neko nezinām. Vakar bija baigākā ballīte un mēs ieslēdzāmies līdz pat šim brīdim un nezinām, kas notika tajā citplanētiešu paviljonā. Un neko nezinām par to čomu, kas guļ pie mūsu durvīm.
Literāte – Un kā ar mūsu satraucošo istabas biedreni?
Ekonome – Kas ir ar viņu? Mācēja mani pasūtīt, tad mācēs arī pati izgrozīties no situācijas… Klau, tu ņem ap vienu roku, es ņemšu otru…
Literāte – Mans dievs, cik viņš ir smags… Starp citu, kas tas bija par joku ar viņu?
Ekonome – (cenšas vilkt čomu, bet nesanāk) Kā jau teicu, lai parāda tev piedzēruša cilvēka dzīves realitāti.
Literāte – Un vai tev izdevās? Da nafig, kur tas kroplis var būt tik smags…
Ekonome – Pilnīgi piekrītu, vēl smagāku mužiku nekur nevarēs atrast, un jā tas bija tā vērts. Tev vajadzēja redzēt savu sejas izteiksmi – it kā būtu notikusi globāla rakstura katastrofa, lai gan šokējošāks bija tavs izbīlis par jauno prusaku-mutantu projektu… (abas iesmejas) ha ha ha…
Pēterītis – (pēkšņi atrauj durvis un ieiet istabā) Vau! Kas tad te notiek?
Ekonome – Mmm… Āaaa… Nekas nenotiek!
Pēterītis – Ko tad jūs darāt?
Ekonome – Mēs neko nedarām. (turpina vilkt čomu uz koridora pusi)
Pēterītis – Kas viņš ir?
Ekonome – Mēs nezinām.
Pēterītis – Kā tas ir, ka jūs neko nezināt?
Ekonome – Nu, tā neko nezinām. (parausta plecus)
Pēterītis – No kurienes tad uzradās šis nezināmais objekts?
Literāte – (nedroši) To mēs pavisam noteikti nezinām.
Ekonome – Ko tu stāvi kā zemē iemiets? Palīdzi taču divām trauslām meitenēm izvilkt šo mums pavisam noteikti nezināmo čomu, ar kuru mums nav bijušas nekādas darīšanas, ārā no mūsu istabas, turklāt viņš ir ļoti smags! Lūdzu!
Pēterītis – Kāpēc man maisīties jūsu nezināmajās darīšanās?
Literāte – Lūdzu!
Pēterītis – Labi, labi. Tik pārbaudiet vai gaitenī neviena nav.
Ekonome – (pabāž pa durvīm galu) Neviena nav, viss brīvs!
Pēterītis – Tad ņemat šo aiz kājām un ātri pirms kāds nodomājis, ka atbrīvojamies no kāda līķa!
Ekonome – Zini, ko.
Pēterītis – Ko?
Ekonome – Liekam viņu pie tām durvīm.
Pēterītis – Kāpēc?
Ekonome – Tāpēc, ka viņš tur dzīvo kāpēcīti!
Literāte – (ekonomei čukst) Ko tu runā? Tur taču dzīvo divas Ievas.
Ekonome – Tur jau tas āķis!
Literāte – Tu esi nelabojama!
Ekonome – Es zinu!

3.aina

Var dzirdēt kā pa trepēm kāpj koju vadītājs, komene un divas Ievas, stāstot brīnumu lietas par konkrēto istabiņu. Ir arī piektā balss, kas pārliecinoši noliedz visus apvainojumus. Pēterītis dodas prom pa otru pusi. Ekonome un Literāte zīmīgi saskatās un dodas istabā, sāk mācīties.
Komene – Ak, tie bērni, bērni! Ne goda ne malas.
Melnā – Tā tas ir mūsdienās. Vecāki pievērš pārāk maz uzmanības savām atvasēm, nav nekādas disciplīnas, nekādas.
Bioloģe – Tu tā laikam spried pēc savas ģimenes! Mani vecāki ir ļoti stingri. Es šeit dzīvoju tikai tā dēļ, ka viņi uzskata, ka šajā dienesta viesnīcā ir stingra disciplinārā kārtība.
Blondā – Nemaz nesāc! Tādi studenti kā tu jau arī jauc visu koju kārtību!
Koju vadītājs – Meitenes, mierā! Tad jau redzēsim, kurai ir taisnība, kad veiksim revīziju.
Komene – Ja jau meitenes ir tik aktīvas disciplīnas un kārtības piekritējas, tad varbūt sākam ar viņu istabām.
Blondā un Melnā – (nepārliecināti) Nu, jā var mēģināt…
Bioloģe – (pārliecināti un droši) Uz priekšu, mums nav ko slēpt.
Blondā – Ka tik ne tā! Es jau zinu kā tur izskatījās šorīt un kas tur gulēja tajā gultā – kāds vīriešu kārtas pārstāvis.
Koju vadītājs – (skatās uz čomu, kas guļ zemē pie Ievu durvīm)Tātad šī ir jūsu istabiņa?
Bioloģe – Nē, mana atrodas blakus. Šī ir Ievu istabiņa.
Tumšā – Jūs to esat speciāli sarīkojušas (metas Bioloģei virsū, bet koju vadītājs viņu aptur)
Bioloģe – (pietēloti) Kā tu vari kaut ko tādu domāt? Mēs esam godīgas meitenes (atver durvis uz istabiņu) Redzat, viss ir kārtībā. Manas istabas biedrenes centīgi mācās! (meitenes no istabas paskatās uz notiekošo un turpina darīt esošo)
Blondā – Tu kuce tāda, bļin!
Komene – Tāda valoda, tāda valoda. Tad jau istaba arī nav kārtībā!
Koju vadītājs – Meitenes, meitenes, kurš tā uzvedas? Vai neredzat cik kārtīgas ir šīs istabiņas iemītnieces. Pat zīlītēm viņas patīk.
Komene – Bet kas ir šis jauneklis un kāpēc viņš nemostas?
Koju vadītājs – Tas ir Artūrs no ceturtā stāva. Viņam darbs beidzas vēlu, un viesnīcā viņš atgriežas praktiski bezsamaņā. Visticamāk uzkāpis nepareizajā stāvā un aizmidzis.
Bioloģe – Tikai man ir viens jautājums: Kur ir viņa drēbes? Jo kā redzat mūsu istabiņā to nav!
Komene – Tad jau mēs to tūlīt redzēsim. (atver ievu durvis) Ak, mans Dievs! Kāda cūku kūts.
Koju vadītājs – (pēc ielūkošanās istabā) Tā vietā, lai apvainotu savas kaimiņienes, varējāt savest kārtībā pašas savu istabu!
Melnā –Bet, bet…
Bioloģe – Es atvainojos, bet vai mana klātbūtne vēl ir nepieciešama?
Komene – Nē, bērns. Droši vari doties pie mācībām!
Bioloģe – Paldies! (ieiet savā istabā un aizver durvis)

4.aina

Kādu brīdi vēl dzirdama bāršanās un lamāšanās no blakus istabas. Izrādās, ka Artūrs ir pamodies un atceras, ka Ievas tam ir devušas iedzert, bet par blakus istabu neko nezina.

Ekonome – Tā lūk tas ir jādara!
Bioloģe – Piedod!
Ekonome – Par ko tad?
Bioloģe – Par to, ka es tevi pasūtīju. Vienkārši, man arī nav kur iet. Jau kur tas laiks kā vecāki padzina no mājām.
Ekonome – Ak, bet tu jau brauci mājās vēl pagājušo nedēļu?
Bioloģe – Es mēdzu palikt pie citiem draugiem pa nakti vai vienkārši stacijā. Tur ir laba gaisa apmaiņa.
Ekonome – Es jau arī ne esmu izņēmums.
Literāte – Kādā ziņā?
Ekonome – Ja mūs padzītu, man nebūtu kur iet. Un nejautā par man draugu. Mēs izšķīrāmies, jo redz viņam nepatīk mana kāršu mānija, bet pats patiesībā ir atkarīgais, nafig, tādu vajag!
Literāte – Vismaz mēs esam viena otrai!
Ekonome – Jā, un vēl mums ir mājdzīvnieki, kas par mums rūpēsies!
Bioloģe – Patiesībā, mums viņu jau kādu nedēļu nav.
Ekonome – Un te, nu, es domāju, kāpēc nekas nepeld manā zupas šķīvī!
Literāte – Kāpēc tavs eksperiments vairs neatrodas šeit?
Bioloģe – Tas nekad nebija bijis mans eksperiments. Jūs tā tikai pieņēmāt, jo man mājas darbā bija jāpēta prusaku fizioloģiskā uzbūve pagājušajā semestrī. Un šā vai tā viņi visi ir pārvākušies pie Ievām.
Ekonome – Kādā ziņā? (dzird kliedzienu no blakus istabas)
Bioloģe – Kā lai pasaka – es vienkārši zinu, kas patīk mazajiem prūšiem!


Priekškars!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru