Sapņi (AU, 2013)

1.

Olu kastē šķiļas cālēni. Es tos ar visu kasti nesu uz vistu būri, kur jau ir daudz vistu un cālēnu. Es skaidri apzinos, ka aizveru būra durvis aiz sevis, bet tad pašaujas garām mans suns, kuram ļoti patīk kost vistas. Es viņu izdzenu laukā pa atvērtajām durvīm un aizveru tās. Paskatos vai mājputniem nekas nav nodarīts, bet te atkal suns. Es sakliedzu uz viņu un izdzenu laukā no būra, pārbaudu vai cāļiem viss kārtībā. Bet atkal jau trešo reizi mans suns ieskrien būrī, un šoreiz es ne tikai sakliedzu uz viņu, bet arī iesitu viņam ar kāju un viņš sāk uz mani rūkt.

P.S. es nekad mūžā ne esmu situsi un nesistu savam sunim un mans suns uz mani nekad nav tā rūcis savā mūžā ar tik lielu naidu, kas godīgi sakot pat mani nobaidīja.

2.

Es atrodos lauku mājās (sapnī tās ir nedaudz deformētas telpu izvietojuma ziņā). Pie manis ievācas kāds bāls, melniem matiem, sarkanā mētelī ģērbts jauneklis (viņš ir atblāzma no cita sapņa, kuru praktiski neatminos, bet tajā viņš bija viltīgs) un sāk dzīvot otrajā stāvā        - guļ gultā pa kreisi. Uz otro stāvu ved šauras, stāvas un tumšas trepes. Tad ievācas vēl kāds, tikai tumšādains jauneklis. Arī otrais stāvs, bet citā daudz gaišākā un plašākā istabā. Tad atbrauc mana māte no pilsētas, burtiski uz kādām piecām minūtēm, un tad dodas atpakaļ (svarīgi ir tas, ka es apzinos, ka viņa atbrauc ar autobusu un tāpat dodas prom) uz darbu. Tad ievācas trešais cilvēks, par kura esamību uzzinu no viņa mantām, kas izmētātas pa priekšnamu un trepēm uz otro stāvu. Es sekoju drēbju krāvumiem uz otro stāvu un sastopu savu krustmāti (pozitīvais tēls). Viņa loka drēbes. Es piedāvāju viņai citu guļamvietu, uz kuru jākāpj pa citām trepēm, bet viņa atsakās. Mēs atrodamies laukā. Viņa lūdz, lai es dotos iekšā, bet pati paņem trīsstūrveida grābeklim līdzīgu slotu un iet dzīt govis uz māju pusi, jo ārā jau vakars. Viena no govīm ir melna, aplipusi ar dubļiem, tai ir ragi un spēcīga balss, kas liecina par neapmierinātību. Pa ceļam uz iekštelpām es nodomāju, kur gan ir palikusi lopu saimniece Rozālija (negatīvais tēls), ka govis pa dobēm dzīvojas. Kad esmu priekšnamā un ceļu uz zemes sakritušās drēbes, man no rokām izveļas rupjmaizes sviestmaizes, par kuru esamību es nebiju nojautusi.

P.S. es neēdu rupjmaizi un krustmāte nekad mūžā nepārceltos uz laukiem.

3.

Redzu pelēcīgi brūnu lauku ar vītušu zāli, tādu kā kara izdangātu ar drupām. Ik pa vietām no zemes paceļas iglām līdzīgi bunkuri, tikai no akmens ķieģeļiem veidoti. Tie ir noauguši ar sūnām un vīteņaugiem. No dažām iglām kūp dūmi, kas kūp vertikāli augšā. No tāluma jāj kareivji – noguruši, netīri, ievainoti, apģērbu attēlo zvēru ādas. Viens noslīcis pār savu zirgu. Nākamajā brīdī šis kareivis ir apguldīts uz postamenta, kas atrodas telpā, no kuras griestiem nokarājas koku un augu saknes, pa spraugām iekšā spiežas gaisma. Ap viņu sastājušie ļaudis nopietnām sejām un pie līķa pieiet jauneklis var teikt vēl bērns, kas raud un solās atriebties tēva vārdā, bet viņu aptur un nekur nelaiž.

P.S. redzēts vairākas reizes.

4.1.

Es braucu pa smilšainu man nezināmu ceļu ar velosipēdu. Labo ceļa pusi neredzu, bet kreisajā ir pļava. Tajā liels ozols, spēcīgu stumbru un kuplu zaļo lapu vainagu. Nākošais (pēc paliela gabaliņa) aiz tā ir ugunskurs, apkuru uz ozola bluķiem sēž kādi septiņi cilvēki, kuri jautri čalo un izklaidējas savā nodabā. Tuvākais cilvēks man (sēž labajā pusē) ir sieviete brūniem matiem. Tā paskatās uz mani, un viņas seja izmainās. Tā kļūst tāda dēmoniska, un tikai es to redzu. Nākošais ir apziņa par to, ka viņa ir nogalinājusi visus cilvēkus pie ugunskura.

4.2.

Es braucu pa smilšainu man pazīstamu ceļu ar velosipēdu. Labajā ceļa malā atrodas manas lauku mājas, bet kreisajā ir pļava. Uz pļavas redzu hiēnu, kura skatoties uz mani smejas (šermuļi pārskrien pār maniem kauliem). Nākošais ir liels ozols, spēcīgu stumbru un kuplu zaļo lapu vainagu (manām lauku mājām tieši tāds atrodas pretim pāri ceļam). Nākošais (pēc paliela gabaliņa) aiz tā ir ugunskurs, apkuru uz ozola bluķiem sēž kādi septiņi cilvēki (ieskaitot manu ģimeni), kuri jautri čalo un izklaidējas savā nodabā. Tuvākais cilvēks man (sēž labajā pusē) ir sieviete brūniem matiem. Tā paskatās uz mani, un viņas seja izmainās. Tā kļūst tāda dēmoniska, un tikai es to redzu. Nākošais ir apziņa par to, ka viņa ir nogalinājusi visus cilvēkus pie ugunskura.

P.S. pirmais sapņa variants redzēts pirms lauku mājas iegādes, otrais pēc.

5.1.

Tumsa, piķa melna tumsa. Es jūtu kā kritu (strauji, spēji kā ar rāvienu), mani pārņem bailes un tajā brīdī es pamostos.

5.2.

Tumsa, piķa melna tumsa. Es taustos apkārt un jūtu tādu kā kasti ap mani. Rodas panika, kur es esmu un kā te nokļuvu. Tad nāk apziņa, ka esmu zārkā. Mani pārņem bailes un tajā brīdī es pamostos.

6.

Sapņos no zemes vienmēr paceļos viegli, bet nekad nelidoju pārāk augstu virs tās, vai pārāk zemu tai. Pieskaros koku galotnēm, nosēžos uz māju jumtiem, apbrīnoju vieglumu savā ķermenī un tajā pašā laikā jūtu arī gravitāciju. Vienmēr lidoju pa sev ļoti labi pazīstamām vietām, nekad pa svešiem ceļiem. Šķiet nekad neredzu, nesastopu nevienu cilvēku. Šie sapņi vienmēr beidzas ar to, ka es nosēžos uz zemes.

Teicējs: Antra Upeniece (dz.g.1993), Alūksne

Valodas rašanās skaidrojums misticisma aspektā (AU, 2012)

Tēzes

1.      Bremmer – Rind stāsta par pasaules radīšans uzskatiem senajā Ēģiptē. Radītāj dievs Ra (Re) iecer pasauli sirdī, izrunājot vārdu, kas domu padara par realitāti. Senajā Ēģiptē valoda nākusi kā dievu dāvana, kuras pārraudzītājs jeb aizgādnis bijis dievs Tots.

2.      Lai gan Mezopotāmijā ir viens galvenais dievs Annu, viņš nerada pasauli un cilvēkus. Cilvēks tiek radīts no dieva Kinga asinīm kā kalps dieviem. Rakstību Mezopotāmijā pārstāv dievs Nabu un dieva Ea sūtītie 7 apakallu.

3.      Senajā Grieķijā nav skaidra cilvēka radīšanas stāsta, lai gan Homērs un Hēsiods savos darbos plaši ir aprakstījuši dievu izcelsmi un to savstarpējās attiecības. Dievs Hermejs ir rakstītā alfabēta izgudrotājs.

4.      Senie romieši, būdami praktiski, neuzskatīja par dievbijīgu rīcību izzināt dievu dabu un pasaules izcelsmes kārtību. Senajā Romā dieviem tika piešķirts vārds un dievišķais spēks- numen. Cilvēks tika radīts no zemes kā dievu līdzinieks zemes virsū.

5.      Maiju vēsture aprakstīta svētajā grāmata Papol Vub, kas atklāj, ka cilvēki radīti no kukurūzas. Rakstības, mākslas un matemātikas aizbildņi Maijiem bija dvīņi – Hunabacu un Hunčuenu.

6.      Ķelti uzskatīja, ka pasauli radījuši trīs dievi, jauns, pilns un vecs mēness. Ķeltu reliģijai raksturīga dabas pielūgsme, kas ietver vairāk par 120 dieviem. Par rakstību un valodu atbild vairāki dievi – Nuada, Brigit, Ogma, Ogmios, Ceridwen.

7.      Pirms Baltu zemēs ienāk ārieši pastāv trīs galvenie dievi – Velns, Zemes māte un Ragana. Teikas un dainas atklāj kā pasaule un cilvēks ir radušies, pēc tam kad ir radusies seno Baltu reliģija. Valodu cilvēks ieguvis vairākos veidos – dievs to iepūtis kopā ar dzīvību, cilvēks ieguvis to noklausoties dabas skaņas vai skaņās, kas radušās kādam vārot putru.

8.      Ziemeļamerikāņu indiāņu ciltīm ir daudzi dievi ar atšķirīgiem vārdiem, bet vienādām funkcijām. Galvenais dievs ir Ahone jeb lielais/varenais gars, kas rada cilvēkus no māliem un runājot iemāca vīriešiem medīt. Sint-Holo ir valodas, rakstības un alfabēta dievs.

9.      Āfrikas ciltīm raksturīga dabas pielūgsme. Pigmeji uzskata, ka dvēsele un gars piemīt jebkurai dzīvai būtnei un lietai. Dievs radīja valodu, jo dievs ir valoda.

10.   Islāma svētie raksti, Korāns, atklāj patiesību kā Allahs rada pasauli un cilvēkus. Allahs pirmo cilvēku Ādamu rada no māla un dod tam acu gaismu, mēli, dzirdi un ādu.

11.  Tora rullis ir Jūdaisma svētie raksti, kurā ir aprakstīts, kā Dievs radīja zemi un cilvēkus. Dievs deva valodu Ādamam un tas savukārt deva nosaukumus visai dzīvajai dabai.

12.  Zoroastrisma svētie raksti ir Avesta jeb likums. Galvenais dievs Ahura Mazda starp sevi un Ahrimanu radīja zemi un uz tās pirmo cilvēku, Gajomardu, dodot tam visas nepieciešamās dzīves iemaņas, arī runas spējas.

13.  Kristietības svētie raksti ir Bībele, kas sevī ietver veco un jauno derību. Tajā atspoguļojas, kā Dievs ar vārda palīdzību rada pasauli un vēlāk cilvēku pēc savas līdzības, kas dod nosaukumus visai dzīvajai dabai.

14.  Hinduismam pieder vissenākie reliģiskie raksti pasaulē, Rigvēda. Cilvēku radīšanas uzskati dalās, vieniem cilvēks ir radies jau triljons gadu atpakaļ no tīras apziņas, pilnīgs, ar visām runas spējām; otri tic Čarlza Darvina evolūcijas teorijai.

15.  Džainismā uzskata, ka dvēsele ir nemirstīga un ka tā ir izgājusi cauri dzīves ciklam nebeidzams reizes. Viss vienmēr ir pastāvējis un attīstījies pēc noteiktiem dabas likumiem. Valoda vienmēr ir pastāvējusi, jo dvēsele, telpa un laiks vienmēr ir pastāvējuši.

16.  Budismu dibināja Sidhartha Gautama, kas sarakstīja mācību – Dharma. Pasaule vienmēr ir pastāvējusi, tā tikai iziet cauri noteiktiem savas dzīves cikliem: rašanās, pilnbrieds, nāve. Starp nāvi un rašanos pastāv Abhassara Brahma. Valoda netiek radīta, tā rodas kopā ar cilvēku un kopā ar to arī attīstās.

17.  Sikhisma svētā grāmata ir Gurmukhi, kurā dievs Waheguru rada pasauli ar vienu vienīgu vārdu. Waheguru ir radījis visu uz pasaules ieskaitot valodu un visu viņš arī pārvalda.

18.  Daoismā svarīga ir grāmata Daodedzin, kas pastāv uz seno ķīniešu mācību pamata, kas atklāj cilvēka un dabas saikni. Pasaule ir radusies no olas kopā ar milzi Pan Ku. Cilvēki radušies no blusām, kas dzīvojušas uz Pan Ku ķermeņa. Valodu cilvēks ieguvis noklausoties Pan Ku runu.

19.  Par Sintō stāsta vēsturiski mitoloģiskās hronikas Kodziki un Nihongi, kas sevī ietver stāstus par kami. Nav stāsta par pasaules radīšanu, bet gan tieši par Japānas salu radīšanu. Kad mira galvenā dieva Idzanagi sieva Idzanami, viņš radīja pirmos cilvēkus ar spēju runāt. 

Vilhelms Šmids „Ievads dzīves mākslā” (AU, 2012)

Šmida teksts liek aizdomāties par realitātes klāt esību, par patiesību, kas vai nu ir vai nav. „Un tomēr šī dzīve ir mūsu – vismaz pēdējā brīdī” raksta Šmids. Jo šis pēdējais brīdis ir mūsu atbildība vai to devis Dievs, vai kāds cits, vai radām mēs paši. Tas ir mūsu galamērķis, uz ko tiecas visa mūsu būtība. Beidzot par kaut ko patiesībā atbildēt savā priekšā. Atrast patieso sevis būtību, beidzot atskatoties uz savu dzīvi pilnīgi, izjūtot to kaut vai tikai uz sekundes miljono daļu. Neapgalvoju, ka cilvēki ir bezatbildīgi. Mēs tiešām esam atbildīgas būtnes, lai arī kā tas izpaustos. Tikai visu lielāko daļu sava mūža mēs esam atbildīgi nevis sev kā indivīdiem, personībām, dvēseliskām būtnēm, bet gan kādam citam – vecākiem, draugiem, Dievam, sievai/vīram, bērniem, darba devējiem, kolēģiem, padotajiem, sava mūža mīlestībai vai naidam. Tikai šajā ‘pēdējā brīdī’ mēs apzināmies, ka dzīve, kuru dzīvojam, ir bijusi īsta, nevis izdomāta, ka tai vajadzēja būt mūsu patiesajai, vienīgajai atbildībai. Atbildībai, par kuru mums vajadzēja būt atbildīgiem, bet ir pienācis tas brīdis, kad tas vairs nav iespējams un mēs ieraugām to, ko visus šos savas dzīves gadus esam darījuši, ko jutuši un ko aizmirsuši.

Dzīve ir kā sniega pārsla, kas debesīs izveidojas, krītot lejā pilnveidojas un saskaroties ar zemi – atceras un izgaist. Lai mēs varētu atcerēties un lai mēs varētu ļaut atcerēties citiem mūs, ir jāpilnveidojas tāpat kā sniegpārslai. Tā savas dzīves kritienā jeb ‘attīstībā’ sevi padara skaistu un neatkārtojamu un nevis laika apstākļi viņu veido, bet gan viņa pati veido sevi, ņemot no savas dzīves, no šī īsā kritiena visu, ko vien ir iespējams paņemt, lai sevi padarītu īpašu. Viņa ir šķīsta savu izvēļu dēļ, mēs katrs esam; katrs savā veidā. Cilvēku rada viņa izvēles pat tad, kad viņš vēl nav dzimis. Mēs vienmēr esam pastāvējuši, bet tikai tagad mums ir dota iespēja ieraudzīt, izjust, izbaudīt un pilnveidot šo pasauli un sevi. Tas ir nenogurstošs darbs, kas mūsu galvenās atbildības brīdī ļaus mums beidzot būt laimīgiem. Tas nenozīmē fizisku darbu, bet gan garīgu, emocionālu, kas pāraug fiziskā darbā. Vispirms ir jāpārveidojas no iekšpuses, jāmaina sevi vai jāuzlabo, palīdzot citiem caur savu pieredzi, savu dzīves izjūtu. Nekas nekad nevar sanākt uzreiz, jo, lai izdotos palīdzēt citiem, ir nepieciešams laiks. Un tieši laika tik bieži trūkst.

Cilvēka patība ir unikāla, kas padara šo pasauli, kurā mēs dzīvojam, pārsteidzošu. Šī pasaule jau ir ‘ideāla’, jo savādāk tā nepastāvētu. Tā ir ideāli piemērota cilvēka vajadzībām gan fiziskajām, gan garīgajām. Tieši tādēļ, ka pasaule ir ideāla, cilvēki tādi nav. Tādejādi tik bieži tiek runāts, ka dzīvība, kuru mēs iemiesojam, ir pašsaprotama. Mūsdienu cilvēks aizmirst, ka dzīvībai pašai par sevi ir nenovērtējama vērtība, dodot priekšroku materiālajai baudu pasaulei, kas, iespējams, padara mūs par aukstasinīgām, bez sirdīgām, bezdvēseliskām būtnēm. Mums ir jāpilnveidojas, tāpat kā to kādreiz ir darījusi pasaule, lai mēs varētu to izprast pilnībā un paši kļūt par ideālu mūsu pasaules sastāvdaļu.

1. Modernā laikmeta raksturojums:
1. Raksturīgas strukturālas problēmas
2. Kāre pēc baudas ir identificēta ar dzīvi
3. Nav izstrādāta baudu izmantošanas māksla
4. Sapnis par universālo laimi, labo dzīvi, kas tiek identificēta ar labklājību
5. Sapnis par indivīdu vienbūšanu kopībā un pretrunu atcelšanu, lai dzīvotu tikai baudai
6. Apziņa par to, ka dzīve, kas dzīvota baudai, ir mirusi, tukša; tā izēd cilvēku fiziski un garīgi
7. Cilvēki nogājuši nost no dzīves ceļa un nejūt to
8. Cilvēki ir it kā sastinguši un gaida uz dzīvi
9. Cilvēki ir pazaudējuši patieso dzīves jēgu
10.  Cerību ierobežošana uz tehniski realizējamo laimi
11. Labās dzīves sajaukšana ar labklājības tukšību
12. Sarautas attiecības starp cilvēkiem
13. Modernisma cilvēks – auksts, bez dvēseles
14. Aukstums kļūst par pamatprincipu sabiedrībā izolētu un savstarpēji vienaldzīgu subjektu jutekliskai pieredzei, kuri savā pašuzturēšnā saskata vienīgo dzīves mērķi
15. Cilvēki dzīvo tikai paši sev, vienlaikus gribot būt vienbūšanā ar citiem
16. Cilvēki bieži ir vīlušies savos iedomātajos ideālos, vieni paši ar savu nekatro laimi, nespējīgi dzīvot ar citiem
17. Cilvēkiem nav izpratnes par to, ko nozīmē dzīvot, vadīt un izprast dzīvi
18. Dzīvot cilvēki nevar, bet nomirt – negrib
19. Cilvēki ir atteikušies no dzīvot varēšanas kustības
20. Tiek reprezentēta tukša dzīve bez rūpēm un nāves
21. Viss pastāv tagadnē, un nekas nemainās
22. Telpai pazūd laiks un tā izplešas
23. Cilvēki atbrīvojas no pazīstamā, no jebkuras saistības
2. Dzīves mākslas nepieciešamība:

Dzīves māksla nepieciešama, lai varētu izprast tās jēgu, par kuru spriež katrs cilvēks pats; lai padarītu cilvēka tā jau īso dzīvi pilnvērtīgu un lai cilvēks, kas pieredz nāves mainīgo veidolu un savas formas maiņu, izprastu tās robežu, kas pati par sevi neeksistē, bet tiek radīta kultūras ietekmē. Dzīves māksla palīdz cilvēkam apzināties nāves robežu savā apziņā, tādejādi parādot, ka mūžīgā dzīve un bauda kļūst bezjēdzīga pati par sevi un sāk sevi demontēt līdz pilnīgam tukšumam un vienaldzībai, līdz pienāk to nāve un jauna metamorfoze, jo iekārojams cilvēkam liekas tikai tas, ko tas nespēj sasniegt vai iegūt. Šmids raksta, ka „tā ir nāves robeža, kas nodrošina dzīvot prieku. Filozofēt nozīmē mācīties dzīvot šīs robežas apziņā”.

3. Kuri ir tie jautājumi, kas jāuzdod sev, ja vēlies apgūt dzīves mākslu:
1. Kāpēc dzīvi vispār vajag veidot? Kāds ir tās mērķis, kāda ir jēga vai bezjēga?
2. Kā veidot savu dzīvi, kā iemācīties to vadīt saskaņā ar sevi, pilnveidojot savu patību?
3. Kādās attiecībās es dzīvoju ar sevi un apkārtējo pasauli? Kā radīt sakarības, kurās būtu vērts dzīvot?
4. Kādas ir manas izvēles iespējas un kā tās mani var ietekmēt un mainīt?
5. Kas es esmu un kā par to, kas esmu, kļuvu?
6. Kā es izprotu šo pasauli un vai mana izpratne ir pietiekama, lai uztvertus visus šīs dzīves aspektus?
7. Ko es varu darīt, lai pilnveidotu sevi, lai iemācītos dzīvot saskaņā ar pasauli un citiem tās iemītniekiem, apgūstot dzīves mākslu?
4. Raksturojums ieradumam kā dzīves mākslas elementam:
1. Regulāra darbība, kas var iesavināt nostāju un izturēšanās veidus
2. Ieradumam ir jābūt bez pūlēm un ilgstošām darbībām radītam
3. Tam ir jābūt ieskaņotam laikā un telpā
4. Ieradumi nav īstenojami neapzināti, balstoties uz implicēti pasīvu izvēli
5. Spriestspējas ieradumiem jābūt brīviem no izvēles nemitīgajām prasībām un no visiem aspektiem, kas būtu ņemami vērā izvēles aktā
6. Ieradums visu padara drošāku, paļāvīgāku, tas ļauj izdarīt izvēli
7. Ja ieradumi salauž svešatnīgumu un gādā par mājīgām attiecībām, tad pasaule kļūst vairāk iekārojama
8. Ieradumi diferencēti strukturē un ļauj piedzīvot iekšējo un ārējo
5. Aspekti no Aristoteļa darba „Nīkomaha ētika”, kas virza pārdomas par laimi un dzīves jēgu:
1. Laime ir izvēlams labums, kas kalpo kā dzīves orientieris un kā sevis pārvaldītājs sabiedrībā
2. Laime ir specifiska darbība, kas īstenojas caur labu rīcību, ievērojot izcilību, ekselenci
3. Laime ir dzīve savijumā, tajā kā mēs attiecamies ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem, kā mēs veidojam savstarpējās attiecības
4. Laime sastāv no trīs labumiem: dvēseles labumi (ekselence, izpratne, gudrība), fiziskie/veselības labumi, ārējie labumi
5. Laime ir kaut kas tāds, ko var iemācīties. Tā priekšnosacījumi ir rūpes, teorētiskā mācīšanās, praktiskā ievingrināšanās
6. Laime ir „piepildīta dzīve” kā pabeigts cildenums, kā pilnība starp pozitīvo un negatīvo, kā skaistais
7. Laime ir kaut kas dievišķs, jo tā ir piepildīta un pabeigta, visu mūsu darbību mērķis

Cerība, nolemtība un nāve Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā „Nolemtība” (AU, 2013)

Jānis Peters 1985.gada krājuma ievadā raksta: „Ojāra plauksta vēl silst mūsu plaukstās, jo nupat jau vēl sasveicinājāmies. Nupat vēl viņu mīlējām, apskaudām un neieredzējām piecdesmit gadu dzimšanas dienā, slavinājām viņu un apzelējām viņa vājības un kaislības, vārdsakot – apgājāmies kā ar dzīvu un nemirstīgu cilvēku, kā ar savu ģeniālo un reizē ikdienišķo biedru.”(Vācietis, O., 1985:3). Un tā jau tas arī ir: Vācietis ir gan mirstīgs, gan nemirstīgs reizē. Lai gan viņa miesa vairs nestaigā pa šo pasauli, tad viņa gars vēl joprojām ir sastopams starp cilvēkiem.

Nāves un dzīvības robeža spēlē lielu lomu šajā krājumā, jo „dzīvā, dzīvības un to iznīcinošā pretstats ir klātesošs visā O.Vācieša lirikā. [..] dzīvība visu vērtību skalā ir visaugstākajā punktā. Tā ir [..] viņa dzejas virsuzdevums”(Ķikāns, V., 2007: 67). Kad jau ir pienākušas rudens pēdējās dienas, dzīvības pretstats – nāve – kļūst par aizvien izteiktāku motīvu O.Vācieša dzejā. To pavada nolemtība un cerība, jo katrs cilvēks ir nolemts kādu dienu nomirt, bet, kā jau cilvēkiem raksturīgi, vienmēr ir cerība, ka ir iespējams izdzīvot, pārdzīvot vai vienkārši būt šeit un tagad.

O.Vācietis nežēlo sevi savas dzīves rudenī, bet gan turpina dzīvot pat, ja „rudens raud\ un velti cer, ka kāršos,\ tāpēc, ka man vasaras vairs nav\ viņa aizejošo dzērvju kāšos” (Vācietis, O., 1985:31). Viņš dzīvojis dzīvi tādu, kādu to viņam lēmis liktenis, protams, ar saviem noteikumiem. Liktenis, kurš ir cilvēka nolemtība. Dzejolī „Gandrīz” Ojārs Vācietis norāda uz savas dzīves pilnību. Tā nav dzīvota uz „gandrīz” vai uz „pusi”, bet uz maksimālo uz pilno, jo „nav svarīgi, kad katram izzust,\ kam ne tik drīz,\ kam visai drīz,\ bet man lemts dzīvot ar to vīzu,\ uz kā nav uzrakstīts\ „gandrīz””(Vācietis, O., 1985:34). „Savu nolemtību lirikas varonis izjūt kā dzīves, nevis nāves nolemtību, kā cilvēkam atvēlēto laiku, kas auglīgi jāpiepilda. [..] dzejnieka patstāvīgi slāpstošā dvēsele tiecas vēlreiz satikt, saprast, izteikt visu dzīvē pieredzēto un pasaules kultūrā pasmelto it kā vienā elpā, it kā vienā visu dvēseles spēku iedvesmotā „pasaules dziesmā””(Ķikāns, V., 2007:72) raksta Valdis Ķikāns. O.Vācietis nebaidās no nāves, bet gan droši to attēlo un vēl dod padomu kā panākt tās labvēlību: „Kad visi kalni\ izkāpti\ un bišu koki\ izkāpti,\ un piekrāpjamie\ izkrāpti,\ tad nāve nāk\ ar izkapti.\ Ja godīgi to\ sagaida,\ tad viņa vienmēr\ pagaida…”(Vācietis, O., 1985:128) Dzejolī „Vāks” autors jūt nāvi līdzi esot un to „uzvar”(šoreiz) līdz nākošajai reizei: „Peld mākoņi kā zārks bez līķa,\ bet apgarots, jo tūliņ būs…\ Nekā! Jo nāve ir bez strīķa\ un stulbi blenž, kā izkapts rūs.\ O! Rūsējošā nāves izkapts,\ tev nebūs manu kaklu grābt!”(Vācietis, O., 1985:113) O.Vācietis pats raksta, ka visi cilvēki ir nolemti nāvei: „ar tavu piedzimšanu\ tev jau ir piespriests\ nāves sods”(Vācietis, O., 1985:215). Viņš dzīvību padara par nāvi, tāpat kā nāvi par dzīvību, jo, kā jau visam dzīvajam ir cerība pavasarī atdzimt, tā viņš norāda pats uz savu augšāmcelšanos: „Zini ko,\ es kādu sāpi sāpu -\to, ka, reizē nomirdams ar kokiem,\ atkal piedzimšu\ ar atnākušiem gājputniem.”(Vācietis, O., 1985:32) Varbūt tas nenotiks fiziski, bet gan garīgi, katrā no cilvēkiem atdzimstot daļai no viņa caur dabas plaukstošo pavasari. Arī latviešu tautas folklorā nāve tika uzskatīta kā augšāmcelšanās citai pasaulei. Dzejolī „Pēc likuma” Vācietis runā par dvēseles atdzimšanu starp zvaigznēm, par cerību, ka, iespējams, viņa dvēsele būs tā, kura spēs spīdēt tikpat spoži kā citas zvaigznes: „Uz smilšu kalnu\ miesu ved,\ bet dvēselīti\ zvaigznēs met.\ Un esi stipra,\ dvēselīt,\ lai zvaigznēm klāt\ vēl viena\ spīd!”(Vācietis, O., 1985:128) Šis atdzimšana, pārdzimšanas motīvs vērojams arī Raiņa dzejoļu krājumā „Gals un sākums”, kurā nāve ir tikai sākums īstajai dzīvei.

„Pagātne Ojāram reti kur un kad ir tēma, bet reti kurš cikls ir bez tās klātbūtnes. Dzejas pagātne ir viens spārns. Otrs – cerība, rītdiena. Un tikai uz abiem spārniem dzejas-dzīves strāvās var pacelties Ojāra dzejas-putns.”(Vācietis, O., 2003:35) Un tā vien šķiet, ka ‘Nolemtībā” cerība, rītdiena ir pat svarīgāka par nāvi, jo nozīmīgais ir tas, kas sekos pēc tās. Lasot dzejoli „Brīdinošais” mēs redzam, ka Ojārs Vācietis saprot, ka cerēt uz papildus laicīgās dzīves mirkļiem nav vērts, jo „ne soļus skaitu,\ ne raujos čokurā,\ jo skaidri sajūtu\ tā (likteņa) elpu mugurā”(Vācietis, O., 1985:158). Viņš pieņem nāves traģismu, pieturoties ticībai dzīvajam, lai gan tā vairs nav viņa dzīvība: „Jā… Manis vairs nav.\ Toties tu esi dzīvs.”(Vācietis, O., 1985:157) Šajās rindās ietvertas ilgas pēc tā, ka dzīvi palikušie spēs cerēt, kad viņš vairs nevarēs. Tā ir Vācieša cerība, ka dzīvie turpinās cerēt, ticēt labajam pasaulē, „jo cerība cilvēku\ stiprībā sauc\ un cerību nevar\ būt par daudz”(Vācietis, O., 1985:157). Cerība kā cilvēka spēka simbols, jo, kas neprot cerēt, neprot arī dzīvot. Cerība tiek traktēta kā jaunā patiesība – labākas nākotnes iespēja, protams, cerības var arī nepiepildīties. Dzejolī „Bērns” tiek, iespējams, sagrautas vecāku cerības uz viņu atvases ātrāku pieaugšanu: „Atrada sētmalē\ vecāku granātu\ un turpina rotaļāties - \ dauza ar akmentiņu\ pa kapsulu.”(Vācietis, O., 1985:26). Vācietis norāda uz nolemtības pārejošo funkciju, kas noved pie iespējamas iznīcības. Dzīves nolemtība īpaši stipri jūtama dzejolī „Neapsmejiet”, kad Ojārs Vācietis apraksta bērnību, jo bērna spēja vai griba ietekmēt likteņa gaitu neko nemaina: „Gribi rakties baltā smiltī -\ tanks stāv virsū,\ gribi meža zaķi redzēt-\ stobrs skatās,\ prasi tēvam pasaciņu-\ tēvu aizved,\ gribi iemācīties smieties -\ māte aizraud.”(Vācietis, O., 1985: 31) Tā ir vispārīga bezspēcība likteņa priekšā un akla pakļaušanās tam.

Ojārs Vācietis dažos savos dzejoļos ievērojis ciklisko laika skaitīšanas sistēmu, jo īpaši to salīdzinot ar cilvēka dzīves gājumu: pavasaris- dzimšana, bērnība, vasara-spēka gadi, rudens-pilnbrieds un ziema-vecums, nāve. Visbiežāk pievērsies izteiksmes līdzekļiem, kuri saistīti ar rudeni (īpaši akcentē) un ziemu: „Rudens apstājās\ tieši kā pulkstens -\netikšķ\ neviena lapa pret asfaltu,\ nepakšķ\ neviens ābols pret zemi,”(Vācietis, O., 1985:500), „Rudens raud\ un velti cer, ka kāršos,\ tāpēc, ka man vasaras vairs nav\ viņa aizejošo dzērvju kāšos”(Vācietis, O., 1985:31), „Tu esi iesnigusi, māt,\ tai kupenā, ko nevar atrakt,”(Vācietis, O., 1985:169), „Un, visbeidzot,\ var pienākt ziema -\ un būsi beidzies\ bez visa pieminētā”(Vācietis, O., 1985: 157). Tieši ar laiku tiek attēlots nāves tiešais tuvums vai tālums: „Mums jau tā laiks atvēlēts\ kaķa astes garumā -\ un nevienu spalviņu\ nevar dot. Aizmirkšķinās asteres,\ aizmirkšķinās sarma-\ ļauj mums to starpbrīdi\ nodzīvot,”(Vācietis, O., 1985:89), kā arī noteiktas cerības un nolemtības robežas, jo kaut kādā brīdī nolemtība un cerības sākas, bet tās var arī beigties. Beigties līdz ar faktisku nāvi.

            Liriskais varonis bieži identificējas ar pašu autoru, atklājot viņa pārdzīvojumus, domas. Valdis Ķikāns raksta, ka „Ojāra Vācieša lirikā autora subjektīvā klātesamība tēlā ir gandrīz absolūta”(Ķikāns, V., 2007:28). Piemēram, dzejolī „Kāzu dziesma” autors norāda uz viedokli sabiedrībā, ka viņš spēj rakstīt dzeju par visu, ironiski norādot uz to, ka, lai kāds būtu prusaks, arī viņš ir cilvēks: „Un taisnīgi ir…\ Ja reiz par visu,\ tad arī jāzin,\ ka mazs prusaciņš\ arī ir cilvēks” (Vācietis, O., 1985:291) Autors ieņem liriskā „es” pozīciju, vērtējot apkārt notiekošo un to bieži vien komentējot, radot konkrētu autora tā brīža sajūtu kontekstu, kurš atspoguļojas liriskā „es” balsī. „Dzejnieks dzejā atklāj sevi, sabiedrību, dara to vienlaik, bet ne tikai. Kā kalnu straume viņš nes sevī daudzu iepriekšējo paaudžu krātus emocionālas apjēgas un jušanas slāņus.” raksta Māris Čaklais (Vācietis, O., 2003:35). Bieži vien liriskā „es” balss ir nomāktības, sāpju pilna pretstatā romantiskā „es” varoņa vai ironiskajai balsij šajā krājumā: „No sniega\ dīgst balti pulkstenīši\ un kapsētās dīgst\ melni krusti” (Vācietis, O., 1985:187), „Ļoti bail,\ ka izdursies caur lapām\ kāda auksti nežēlīga smaile,\ kura nezin to, ka sāp,”(Vācietis, O., 1985:32), „Un galu galā – kas ir mūžs?\ Viens dzīpars laika likteņpūrā -\viens mirklis, un jau vēsums pūš\ no neatgriežamības jūras.” (Vācietis, O., 1985:96) Galvenais varonis (vispārinātā funkcijā) ir nolemtības un cerību mākts, viņam nāve ir gan nolemtība uz nebūšanu, gan cerība uz iespējamu atdzimšanu. Lai gan Valdis Ķikāns raksta, ka „O.Vācietis līdz pēdējam krājumam Nolemtība lirikas varoni identificē ar savu tautu”(Ķikāns, V., 2007:59), tad man likās, ka identifikācija ar tautu nebija tik izteikta, jo vairāk ir manāmi iekšējie pārdzīvojumi, pārdomas par autora dzīvi, par eksistenci, par nāves un dzīvības robežām un to dažādajām formām. Protams, visi liriskā varoņa izteiksmes līdzekļi atspoguļojas tautā, sabiedrībā, no kuras tas cēlies. „Vācietis dzeju atbrīvoja no anonimitātes: viņš, no vienas puses, izteica savu personisko pārliecību, liecību vai šaubas, no otras – rakstīja nevis anonīmajai un bezpersoniskajai klišejai, infantilajam, toties politiski apzinīgajam „padomju dzejas lasītājam”, bet gan savam laikabiedram, konkrētai personai, kuras domu ritums, iespējams, virzās paralēli autora domām.”(Berelis, G., 1999:151) Liriskais varonis neidentificējas ar tautu, bet gan ar apziņā brīvo lasītāju.

            O.Vācieša dzejas rindas ir ietilpīgas, kompaktas. Tās sevī nes spēcīgu simbolisko un asociatīvo balstu, ar pāris vārdiem panākot maksimāli iespējamo emociju gammu: „Tātad atkal viens rudens\ nāk ciemā\ mani uz lapkrišņa balli lūgt”(Vācietis, O., 1985:486), „Taču laiks\ man pāri nošalc,\ ka ikvienai piedzimšanai\ šūpulis ir -\ cita bēres.” (Vācietis, O., 1985:492). Māris Čaklais par dzejas ietilpību raksta tā: „Ojāra Vācieša dzejas teikums spriegi slāņains – ieskrējiens, tramplīns, lēciens, darbs, māja, caurvējš, attīstība. Teikums noslēgts un reizē atvērts. Silta konkrētība, pēkšņums, tālu dimensiju sastatījumi, kvēle, mīļums – viss viena dzejoļa (poēmas) robežās.”(Vācietis, O., 2003:36)

            Nāves poētika, lai gan parādās dzejoļu krājumā „Nolemtība”, tā tomēr ir sekundāra, jo vairāk par visu tās ir alkas pēc dzīvības, kas viscaur izvijas krājumam un pašam Vācietim. Nāve kļūst par vienu no ceļa punktiem ceļā uz labāku dzīvi, nākotni.

Avotu saraksts

Vācietis, O., Nolemtība, Rīga: Liesma, 1985.g., 509.lpp

Literatūras saraksts

Berelis, G., Latviešu literatūras vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 1944.

Ķikāns, V., Ojāra Vācieša lirikas poētika, Rīga: Raka, 2007., 32.-37., 58.-76.

Vācietis, O., Vēl viena brīvība, Rīga: Jumava, 2003., 35.-38.lpp

Ojāra Vācieša memoriālais muzejs// http://vaciesamuzejs.asp.lv/par_ojaru_vacieti

Spilgtākās radošās individualitātes 60.-80.gadu latviešu dzejā (AU, 2013)

Ojāra Vācieša dzejoļu krājums „Nolemtība”

Nedaudz no Ojāra Vācieša biogrāfijas

            Ojārs Vācietis dzimis 1933.gada 13.novembrī Trapenes pagasta „Dumpjos”. Mācījies Trapenes pamatskolā, Gaujienas vidusskolā (mūsdienās Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola), tad 1952.-1957.gadam studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Pirmie dzejoļi publicējumi 1949.gada oktobrī žurnālā „Bērnība” dz.”Traktorists”, 1950.gada maijā Apes rajona laikrakstā „Sarkanā Ausma” dz.”Pionieru druva”. Pirmais dzejoļu krājums „Tālu ceļu vējš” iznāk 1956.gadā, kad apprecas ar Ludmilu Azarovu un tiek uzņemts Rakstnieku savienībā. Gadu vēlāk iznāk O.Vācieša vienīgā prozas grāmata „Tās dienas acīm”. Ir strādājis laikraksta „Literatūra un māksla” redakcijā, Latvijas Valsts izdevniecībā, žurnālā „Liesma”, ir bijis atbildīgais sekretārs žurnālā „”Bērnība”, par redaktoru Rīgas kinostudijā un strādājis žurnālā „Draugs”. O.Vācietis ir tulkojis Bulgakova „Meistars un Margarita”, 1979.gadā izdota. Nopelnījis vairākas prēmijas (LSPR Valsts prēmija par „Elpa”, Komjaunatnes prēmija, PSRS Valsts prēmija) un goda nosaukumu. Mirst 1983.gada 28.novembrī.

Krājums „Nolemtība” tiek izdots 1985.gadā atmiņās par Ojāru Vācieti. Šajā krājumā apkopoti dzejoļi no 1983.gada Vācieša rokrakstu 26. burtnīcām un 1982.-1983.gada periodiskajiem izdevumiem. Savas dzīves laikā viņš paspēja izdot pavisam 13 dzejoļu krājumus un kā raksta Guntis Berelis, tad „Ojārs Vācietis ir mūsdienu dzejas aizsācējs”, jo viņš „sākotnēji tiecās nevis ieviest dzejā jaunus motīvus vai nostāties ideoloģiskā opozīcijā, bet gan reformēt poētiku”.(Berelis, G., 1999:123) „Faktiski Vācietis no jauna iedzīvināja divdesmito gadu aktīvo un ekspresīvo poētiku. Viņa dzejā jūtama gan Laicena agresīvā stilistika un pašpārliecinātība, gan Ērmaņa sludinošās intonācijas, lāgiem arī Kurcija ironiskais intelektuālisms un Sudrabkalna romantiskā smeldze, bet jo sevišķi – progresa dievināšana un līdz ar to arī modernisma utopisms.”(Berelis, G., 1999:150) Tieši „Vācieša poētika aptuveni gadsimta ceturksni, lāgiem krietni apsteidzot laiku, formēja latviešu dzejas „maģistrālo sižetu” vienlaikus viņa dzeja ir šī laikposma poēzijas spogulis. Vācietis sairdināja socreālisma kanoniskās vārsmošanas sistēmas un standartizēto metaforiku.”(Berelis, G., 1999:157)

Literatūrvēsturiskais konteksts un Ojārs Vācietis tajā

            Latviešu prozā šis ir laiks, kad literārajos darbos ienāk psiholoģiskais reālisms, kurš sāk definēt prozas virzību, ļaujot ieskatīties cilvēka zemapziņas haotiskajā darbībā, kura noved pie romāna degradācijas, mainot tā formu un sākotnējo domu. Prozā darbība maina savu virzību, priekšplānā izvirzot gan sabiedrības, gan viena indivīda iekšējo skatījumu uz pasauli. Tāpat arī dzejā notiek pārmaiņas, jau sākot ar Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu „Elpa” (apkopota dzeja no 1960.līdz1964.gadam), kurā intīmais, dziļi personiskais un sabiedriski nozīmīgais pastāv organiskā saplūsmē viens ar otru, kur līdzās ir cerību, sāpju un traģikas vienlaicība pretstatā sociālisma estētikas reālistiskajiem kanoniem, kuri savukārt tiek nežēlīgi lauzti, lai varētu iedziļināties indivīda un sabiedrības skatījumā uz pasauli. Lai gan „Elpa” sevī paver durvis uz šiem abiem skatījumiem, tad tomēr dzejoļu krājumā „Nolemtība” (apkopoti dzejoļi no 1982.līdz1983.gadam) Ojārs Vācietis vairāk pievēršas sevis izteikšanai dzejā, pretstatot dzīvības un nāves terminus, jo „dzīvā, dzīvības un to iznīcinošā pretstats ir klātesošs visā O.Vācieša lirikā. [..] dzīvība visu vērtību skalā ir visaugstākajā punktā. Tā ir [..] viņa dzejas virsuzdevums”(Ķikāns, V., 2007: 67). Arī Dzidra Vārdaune apstiprina Ojāra Vācieša dzīvības estētikas spēcīgumu dzejoļu krājumā „Si minors”: „Dzejnieks, kam visaugstākā vērtība ir dzīvība, savā lirikā dod dvēseli vissīkākajam stiebram, visnecilākajam ziedam, tomēr centrā arvien patur cilvēku, kuram jābūt dzīvības sargam un jāatbild par cilvēces esamību nākotnē”(Vārdaune, D., 2001:181)

70.un 80.gadu dzejai raksturīga sociālā indiference (LLVV: vienaldzība, neieinteresētība), kad sākotnējā 50./60.gadu dzejas trauksmainā pacēluma, kvēlās uzdrīkstēšanās vietā parādās pagurums, pasivitāte, skumju rezignācija, pat samierināšanās, lai gan zem visas pasivitātes tomēr var saskatīt tās pašas sāpīgās problēmas, kas skar tautas un indivīda dzīvi konkrētajā laika posmā, to pagātnes apcerēs un nākotnes ilūzijās. Izjūtu maksimālisms un prasīgums paslēpts dzejas „dziļākos slāņos”, kā to var manīt O.Vācieša, I.Ziedoņa, M.Čaklā lirikā, un tās (izjūtas) atklājas citās formās un intonācijās. Svarīgs ir arī fakts, ka tiek sagrauts mīts par vienotu lasītāju, jo tagad katrs lasītājs meklē savu autoru. Autors un lasītājs nostājas attālinātā pozīcijā, tai pašā laikā viens otram blakus, lai literāro darbu varētu novērtēt/radīt atbilstoši viņu pasaules skatījumam, neiesaistot sabiedrībā noteiktas kanoniskās normas vai vispārējos un, tajā laikā neapgāžamos, Latvijas PSR valsts statūtus, kuri paredzēja, ka indivīds ir tikai skrūvīte no lielā Padomju mehānisma (protams, tāda, kuru ir iespējams jebkurā brīdī nomainīt).(pēc Vārdaune, D., 2001:149) Autora un lasītāja attiecību maiņa vērojama arī Ojāra Vācieša dzejā, kā to raksta Guntis Berelis: „Vācietis dzeju atbrīvoja no anonimitātes: viņš, no vienas puses, izteica savu personisko pārliecību, liecību vai šaubas, no otras – rakstīja nevis anonīmajai un bezpersoniskajai klišejai, infantilajam, toties politiski apzinīgajam „padomju dzejas lasītājam”, bet gan savam laikabiedram, konkrētai personai, kuras domu ritums, iespējams, virzās paralēli autora domām.”(Berelis, G., 1999:151) Vācietis dod iespēju lasītājam pašam meklēt atziņas, asociācijas savai dzīvei, nevis dot tās gatavas priekšā, jo „Vācieša dzejas lielākā daļa nav gatavu, izkristalizētu patiesību devēja, bet atspoguļo pašu domāšanas procesu, atziņu dzimšanu.”(Vārdaune, D., 2001:177)

Pārmaiņas dzejas poētikā šajā laika posmā uzsver Dzidra Vārdaune: „70., bet īpaši 80.gados jūtamas pārmaiņas arī dzejas poētikā, kur vērojama visai raiba un daudzveidīga aina. Te noris pārdroši neoavangardiski meklējumi, tīši laužot un ignorējot tradicionālās klasiskās formas.[..] Tā (dzeja) kļūst raupjāka, drastiskāka, jo pastiprinās ikdienas elementu, sarunvalodas intonāciju, arī humora, parodijas un groteskas loma.”(Vārdaune, D., 2001:149) Jau Ojāra Vācieša dzejoļu krājumos „Elpa” un „Visāda garuma stundas” ir manāma dažādība poētiskajā intonācijā – „romantiski iekrāsota maiga lirika te mijas ar trāpīgas satīras un dzēlīga sarkasma piestrāvotām rindām, kurās šaustīta verdziska padevība, gļēvums, karjerisms, liekulība – viss, kas aptraipa cilvēka vārdu”(Vārdaune, D., 2001177) Konkrētās intonācijas elementi sastopami arī Ojāra Vācieša „Nolemtībā”, kurā ir vērojama arī formu laušana, nepakļaušanās lirikas kanoniem, īpaši spēcīgi parādās satīra un ironija par sabiedrību kā ieeļļotu un nesadalāmu mehānismu. Šī parādība gan vērojama dzejoļos, kuri tapuši apmēram pusgada līdz gada laikā pirms dzejnieka nāves, un, iespējams, vistiešāk attēlo paša autora saplūsmi ar literāro darbu un tā tēliem. Valdis Ķikāns raksta, ka „Ojāra Vācieša lirikā autora subjektīvā klātesamība tēlā ir gandrīz absolūta”(Ķikāns, V., 2007:28). Piemēram, dzejolī „Kāzu dziesma” autors norāda uz viedokli sabiedrībā, ka viņš spēj rakstīt dzeju par visu, ironiski norādot uz to, ka, lai kāds būtu prusaks, arī viņš ir cilvēks: „Un taisnīgi ir…\ Ja reiz par visu,\ tad arī jāzin,\ ka mazs prusaciņš\ arī ir cilvēks” (Vācietis, O., 1985:291) Autors ieņem liriskā „es” pozīciju, vērtējot apkārt notiekošo un to bieži vien komentējot, radot konkrētu autora tā brīža sajūtu kontekstu, kurš atspoguļojas liriskā „es” balsī.

            Tautas dzīves likteņceļš pagātnē, tagadnē un nākotnē, cilvēka personība un tās attīstība, vieta sabiedrībā, cilvēka un dabas attiecības, indivīda komplicētā pārdzīvojumu pasaule tematiski raksturo 70.-80.gadu dzeju, kurā liela nozīme pievērsta mūžības un eksistences tēmām – dzīves jēgas meklējumiem, personības pašanalīzei, laikam un telpai, kuros krustojas dzīvības un nāves, mīlestības un naida, varas un brīvības, atjaunotnes un bezgalības problēmas. (pēc Vārdaune, D., 2001:150) „Nolemtībā” intensīvi vērojams mūžības jautājumu tematiskais loks – pārdomas par dzīves un nāves tuvumu, to sākumu un beigām, uzdodot sev jautājumu: vai nāve ir sākums vai gals? Vai tās maina cilvēka eksistences esamības būtību vai nē? Ojārs Vācietis pats raksta, ka visi cilvēki ir nolemti nāvei: „Ar tavu piedzimšanu\ tev jau ir piespriests\ nāves sods”(Vācietis, O., 1985:215), lai gan tai pašā laikā norāda uz augšāmcelšanās ideju: „Zini ko,\ es kādu sāpi sāpu -\to, ka, reizē nomirdams ar kokiem,\ atkal piedzimšu\ ar atnākušiem gājputniem.”(Vācietis, O., 1985:32) Šajā gadījumā autors veido ciklisko dzīves skatījumu, iespējams, ietekmējoties no latviešu folkloras, kura aktīvi, tās formas un tēlu ziņā, parādās 70.gadu dzejā.

Zināmu vietu Vācieša dzejā ieņem dabas poētika un tematiskais loks (daba un cilvēks kā vienots veselums), jo „dzejniekam nepieņemams ir divdesmitā gadsimta tehnikas graujošais skaļums, kas ielaužas dabas klusajos, saskaņotajos ritmos un rada disharmoniju. Dabas tēls O.Vācietim nav tikai cilvēka pārdzīvojumu izteicējs, bet vērtība pati par sevi, kas dzīvo savu suverēnu dzīvi.”(Vārdaune, D., 2001:178) Dzejolī „Pilsētā atnākušais” autors norāda uz urbānās vides graujošo raksturu, skaidrojot, ka pilsēta „izēd” cilvēka dvēseli tukšu kā konservu kārbu, izdeldē cilvēka „kabatas” un beigās nenoraud ne vienu asaru: „Neaizmirsti tās rasas,\ zemes laimīgās asaras,\ kādas pilsēta neraud,\ jo pilsēta īpaši nedomā\ par tava ķermeņa\ atspirdzināšanu.”(Vācietis, O., 1985:319) Šāds izteiksmes veids gan šķiet nedaudz neraksturīgs Ojāram Vācietim kā izcilam pilsētas vides attēlotājam savā jaunāko laiku dzejā.

            O.Vācieša dzejas rindas ir ietilpīgas, kompaktas un reizē atvērtas. Tās sevī nes spēcīgu simbolisko un asociatīvo balstu, ar pāris vārdiem panākot maksimāli iespējamo emociju gammu: „Taču laiks\ man pāri nošalc,\ ka ikvienai piedzimšanai\ šūpulis ir -\ cita bēres.” (Vācietis, O., 1985:492). Māris Čaklais raksta tā: „Ojāra Vācieša dzejas teikums spriegi slāņains – ieskrējiens, tramplīns, lēciens, darbs, māja, caurvējš, attīstība. Teikums noslēgts un reizē atvērts. Silta konkrētība, pēkšņums, tālu dimensiju sastatījumi, kvēle, mīļums – viss viena dzejoļa (poēmas) robežās.”(Vācietis, O., 2003:36) Runātais vārds kļuva par centru, atgriežoties pie poēzijas pirmsākumiem, jo „Vācietis rakstīja „kā runā”, paklausot runātā vārda likumiem, tekstā akcentējot tās vietas, kas tika akcentētas runā. Līdz ar to dzejā ienāca sarunvalodas leksika.”(Berelis, G., 1999:150)

            Vienā no savām pēdējām intervijām 1983.gadā Ojārs Vācietis stāsta par dzejas būtību un dzejnieka esību tajā, izkristalizējot, ka dzejnieks bez dzejas nav dzejnieks, tāpat kā dzeja bez dzejnieka nav dzeja. Šīs divas vienības ir pilnībā savijušās viena ap otru, jo „viņa (dzejnieka, autora) garīgā pasaule ir tikpat nepārtrauktā radošā stāvoklī, cik nepārtraukti viņš ir fiziski dzīvs,” jo „dzeja ir pastāvēšanas veids, personības un to nesošās dzīvības eksistēšanas veids”.(Tabūns, B., 1984:11) Un kad autoram jautā, vai viņš dzīvē mēdz iejaukties, mainīt tās gaitu, Vācietis atbild: „Ir gadījies visādi, bet dzeja ir mans galvenais ierocis, un svarīgākajos brīžos kuģis, protams, šauj ar galveno kalibru.”(Tabūns, B., 1984:19)

Avotu saraksts

Vācietis, O., Nolemtība, Rīga: Liesma, 1985.g., 509.lpp

Literatūras saraksts

Autoru kopums, Latviešu literatūras vēsture, 3.sējums, Rīga: Zvaigzne ABC, 2001.:

-        Vārdaune, D., Dzeja, 70.-80.gadi, 148.-269.lpp

Berelis, G., Latviešu literatūras vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.

Ķikāns, V., Ojāra Vācieša lirikas poētika, Rīga: Raka, 2007., 32.-37., 58.-76.

Tabūns, B.(sastādītājs), Kritikas gadagrāmata 12, Rīga: Liesma, 1984.

Vācietis, O., Vēl viena brīvība, Rīga: Jumava, 2003., 35.-38.lpp

Brīvprātīgais darbs (dažas definīcijas)

Sekojošais teksts rakstīt latviešu, krievu un angļu valodā.

Brīvprātīgais darbs ir iespēja, kuru ir iespējams izmantot ikvienam – gan jaunam, gan vecam. Tas neprasa daudz, tikai smaidu, laipnu vārdu, kādu mazu vai lielāku darbiņu, izpalīdzīgu roku vai vienkārši tavu klātesamību. Brīvprātīgā darba mērķis ir palīdzēt cilvēkiem – gan citiem, gan tev pašam. Darīt citam labu, palīdzēt citam, man tas ir kā palīdzēt sev – iemācīties, izprast, sadraudzēties, izjust vairāk, redzēt vairāk, domāt savādāk, būt sev un iepazīt sevi vairāk.

Kas tad īsti ir brīvprātīgais darbs? Katram ir sava definīcija, kas tas ir un ko tur dara. Brīvprātīgā darba fenomens pasaulē pastāv jau diezgan ilgi (Amerikā volunteering ir izveidojies kā tradīcija), lai gan visās pasaules valstīs tas nav vienlīdz izteikts, un tāpēc arī tā definējums var atšķirties

Brīvprātīgā darba definīcijas Latvijā un citur:
      Latvijā: „Brīvprātīgais darbs ir aktivitāte, ko veic persona no savas brīvas gribas, izvēles un motivācijas, bez finansiālas ieinteresētības, organizētos apstākļos (nevalstiskajā organizācijā, biedrībā vai citās organizētās grupās). Brīvprātīgā darba mērķis ir sniegt ieguldījuma kāda cita vai visas sabiedrības kopējā labumā (lai gan vienlaicīgi arī pats brīvprātīgais gūst nozīmīgu labumu).” (www.brivpratigais.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=59&Itemid=110)
       Lietuvā: „Brīvprātīgais darbs, brīvprātīgā darbība (voluntariats) – brīvprātīgi izvēlēta darbība, par kuru netiek saņemts finansiālais atalgojums un kura ir noderīga citam cilvēkam.” (http://www.redcross.lt/files/Darbo_vadovas_LV_i.pdf)
       Krievijā: „Добровольческая деятельность — это форма социального служения, осу- ществляемая по свободному волеизъявлению граждан, направленная на бес- корыстное оказание социально значимых услуг на местном, национальном или международном уровнях, а также способствующая личностному росту и разви- тию выполняющих эту деятельность граждан (добровольцев).” (http://pstgu.ru/download/1315378939.19-25.pdf)
       Lielbritānijā: „We define volunteering as any activity that involves spending time, unpaid, doing something that aims to benefit the environment or someone (individuals or groups) other than, or in addition to, close relatives. Central to this definition is the fact that volunteering must be a choice freely made by each individual.” (https://www.ncvo.org.uk/policy-and-research/volunteering-policy)

Parasti izejot no BD (brīvprātīgā darba) definīcijas arī veidojas izpratne par brīvprātīgo palīgu/dalībnieku/darbinieku. Jebkurā gadījumā tas ir cilvēks, kurš ir gatavs palīdzēt pēc brīvas gribas.
Brīvprātīgais ir:
       Latvijā: „Brīvprātīgais ir cilvēks, kas ziedo savu laiku un prasmes bez apmaksas, lai palīdzētu citiem. Brīvprātīgais var būt jebkurš cilvēks, kas vēlas izmantot savas spējas un pieredzi, attīstīt intereses, gūt jaunu pieredzi un prasmes, ietekmēt sabiedrībā notiekošo, aktīvi darboties un lietderīgi pavadīt savu brīvo laiku. Viņš pats izvēlas savām interesēm un vajadzībām atbilstošu nodarbošanos un laika apjomu, kuru var veltīt šim darbam - tās var būt gan vairākas dienas, gan dažas stundas mēnesī.” (http://www1.baltamaja.lv/index.php/lv/br-vpr-t-gais-darbs)
       Lietuvā: „Brīvprātīgais- tas ir cilvēks, kas brīvprātīgi veic sabiedrisko darbu, un tas neprasa naudas kompensāciju. Brīvprātīgais strādā citiem, ne kaimiņam, radiniekam vai kādam pazīstamam. Viņš strādā savā ticībā, negaidot atlīdzību, un šādu darbību atbalsta organizācija, kurā brīvprātīgais ir nodarbināts.”
(http://www.redcross.lt/files/Darbo_vadovas_LV_i.pdf)
       Krievijā: „Добровольцы - сила, стоящая за спиной правозащитных групп, выступающих от имени тех, кто не может самостоятельно постоять за себя. Добровольцы действуют во многих сферах общественных интересов: социальная помощь, экология, защита прав, образование, здравоохранение, культура.” (www.hse.ru/data/2014/10/20/1099147605/mozaika_dobrovolchestva.pdf)
       Lielbritānijā: „A volunteer is someone who offers to work for free for someone other than a close relative. Volunteers do not get paid, except for out-of-pocket expenses. These are intended to make sure that they are not worse off financially by being a volunteer. They may get training needed to do, or to improve, their voluntary work.” (https://www.citizensadvice.org.uk/Documents/Advice%20factsheets/Benefits/b-volunteering.pdf)

Brīvprātīgā darba portāli:
·         http://www.brivpratigais.lv/
·         http://www.esilabs.lv/brivpratigais/home/startpage/lv/
·         http://jaunatne.gov.lv/lv/jaunatne-darbiba/eiropas-brivpratigais-darbs
·         http://brivpratigajiem.lv/

      Es esmu brīvprātīgais kādus trīs gadus. Šajā septembrī sākas mans ceturtais gads. Lai gan ne esmu darījusi daudz vai kaut ko lielu, tomēr katrs sīkums skaitās, jo īpaši, ja tas ir citu cilvēku labā. Latvijā ir pietiekami daudz brīvprātīgā darba iespēju un kāpēc gan, lai tās neizmantotu? Mums tikai jāvēlas uzlabot savu apkārtējo vidi, pat ja tas ir tikai viens smaids dienā!

PASCAL CAMPION - mākslinieks

Šis mākslinieks, izmantojot vienkāršus mākslas paņēmienus, spēj radīt ar emocijām bagātu attēlu, kurš var iedvesmot ne tikai pasmaidīt, bet arī padomāt, ko darīt, lai liktu pasmaidīt tam otram, mazajam cilvēkam. Vairāk: http://www.pascalcampion.com/