Šodien uzsāku kādu intrigu, kur iespējams tik pat ātri kā sākās tā arī beigsies.
Nesen piedalījos vienā ilglaicīgā Velolo izbraucienā (vairāk informācijas par izbraucienu skatīt šeit: https://www.facebook.com/arvelovisur/). Man tik ļoti patika, ka gribas vēl, bet nav sava personīgā velosipēda. Tas, lai cik nepatīkami varētu būt sākumā, ir forši just savas kājas, ka tev tādas ir! Tad rezerves variants ir skriešana, ja nav velosipēda.
Problēma sākas tajā, ka neesmu no skrējēju cilts. Protams, vidusskolā bija sporta nodarbības, un tur bija jāskrien veselības apļi, bet tas bija 4 gadus atpakaļ. Respektīvi 4 gadus esmu bijusi slinks cilvēkbērns sporta jautājumos.
Tad nu salasījos vis kaut ko vakar internetā, šorīt piecēlos 5:45 un 6:00 jau devos ārā. Par pamatu savai pirmajai skriešanas pieredzei izmantoju 8 nedēļu programmu (http://www.sieviesuklubs.lv/), kurā ātriešana mijas ar skriešanu jeb 6 minūtes ātri ej, tad 1 minūti skrien un tā četras reizes.
Man gan ne īpaši sanāca ātriešana. Sākumā jā, protams, bet ar laiku es pārkvalificējos uz ko citu.
Iet es protams gāju, bet nepievērsu tik daudz uzmanību ātrumam, kā elpošanai. Esmu viens no tiem, kuri mēdz elpot diezgan bieži caur muti, jo īpaši skrienot, kas nav labākā prakse. Pa degunu iekšā, pa degunu ārā. Pie divdesmitās minūtes jau pavisam vienkārši. Izmēģināju arī pa degunu iekša, pa muti laukā, bet vieglāk kustēties tā jau manā lēnajā kustību gūzmā bija reāli elpojot tikai caur degunu.
Skrējējs no manis nekāds. Pie pirmās skriešanas minūtes gandrīz sirds izlēca ārā no mutes. Vēlāk jau palika vieglāk sirdij, jo pierada pie šīs "slodzes". Kājas gan man niķojās visās manās minūtēs. Lasīju, ka vajadzētu skrienot vispirms zemi skart ar papēžiem. Man to bija grūti izdarīt, tāpēc var teikt, ka es "slinkoju" - skrēju uz savām pleznām un pirkstu kauliem jeb kās es teiktu uz pirkstgaliem. Centos gan variēt, bet pirmajai reizei jau var atļauties šādas nelegālas darbības :) Jo īpaši, ja tas notiek uz asfalta un ar kedām kājās (nav skriešanai paredzēti apavi un to ļoti labi varēja just).
Paveicies, ka salīdzinoši blakus ir Šmerļa mežs un no rītiem praktiski neviena uz ielām nav :)
Kopumā "skrējienā" pavadīju apmēram 50 minūtes plus mīnus pārdesmit sekundes. Un veicu aptuveni 6 km. Principā es mierīgi varu noiet 5 km un 300 metrus 60 minūtes ejot (tas ir konkrēts fakts, apstiprināts citā intrigā). Tāpēc laikam baigais sasniegums jau nav.
Ja esi gana drosmīgs vismaz izmēģināt, tad ar tevi viss ir kārtībā! :)
Drosmes skrējiens ar manām kediņām fonā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru