„Katrs literatūras veids saskaņā ar tā saturu, uzdevumu un
formas īpatnībām ieņem bibliotēkas krājumos īpašu vietu un prasa īpašus
uzskaites, apdares un uzglabāšanas paņēmienus” (Grigorjevs, 1947, 5). Šos
paņēmienus visvieglāk pielietot praksē ir tad, ja tie ir noteikti krājuma
attīstības politikā vai krājuma vadlīnijās. Protams, katrai bibliotēkai var būt
atšķirīga politika/vadlīnijas. Pasaulē ir daudz viedokļu par to vai vispār ir
nepieciešama krājuma politika. Pamatā nozares pārstāvji iedalās divās lielās
grupās: tie, kas ir par to, ka ir nepieciešama krājuma politika un tie, kas ir
pret tās nepieciešamību (pēc Chaptula, 2014, 317). Šīs esejas autore nosliecas
to cilvēku, bibliotekāru un arī lietotāju pusē, kas uzskata, ka attīstības
politika ir nepieciešama, lai bibliotēka varētu pilnvērtīgi funkcionēt un attīstīties,
lai tā būtu stabila un organizēta.
Politikas
neesamība negatīvi ietekmē krājuma veidošanas prakses, jo nav noteikti
noteikumi, kurus ievērotu visi bibliotēkas darbinieki. Šāda prakse bija
vērojama Malāvijas Mzuzu Universitātes bibliotēkā, kurā nekad nebija bijusi
krājuma politika, kas noveda pie pavirši veidotas, studentiem nepiemērotas
kolekcijas. Cieta krājuma veidošanas cikli kā atlase, ieguve, saglabāšana un šķirošana.
Ne esot konkrētiem atlases kritērijiem, darbinieki izvēlējās iegūstamos
dokumentus pēc savām interesēm, nepārbaudot vai šāds dokumenta veids nav jau
pieejams bibliotēkā un vai tas saskan kaut vai ar Mzuzu Universitātes
programmām. Bez politikas katrs darbinieks, veicot savus darba pienākumus,
izmantoja citus atlases kritērijus, nekā otrs, piemēram, „apmēram” bija
noteikts, ka iegādājoties izdevumus, nedrīkst pasūtīt vairāk nekā četrus
eksemplārus, tomēr šos „apmēram” noteikumus nav zinājuši visi darbinieki, tāpēc
bieži vien eksemplāru skaits uz vienu nosaukumu pārsniedz ne tikai četrus, bet
pat desmit, kas noveda pie tā, ka bibliotēkā sāka trūkt reālās fiziskās vietas,
kur šos eksemplārus uzglabāt. Bet, tā kā nebija politikas, arī krājuma
šķirošana stagnēja un reāla lieko grāmatu šķirošana un norakstīšana nenotika
(pēc Chaptula, 2014). Lielākā problēma Mzuzu Universitātes bibliotēkā bija
tieši dokumentācijas neesamība, kuras esamība atrisinātu daudzas bibliotēkas un
krājuma attīstības problēmas.
„Krājuma attīstība ieņem svarīgu
vietu informācijas organizēšanas nākotnē” (Vignau, 2005, 42). Nepareiza krājuma
politika vai tās neesamība nenodrošina pilnīgu informacionālo nodrošinājumu
bibliotēkai atbilstošajā dziļuma līmenī, bet gan degradē to. Ja informācija
tiek organizēta korekti, tā spēj dot maksimālo labumu sabiedrībai
(lietotājiem). „Kolekcijas attīstība ir aktīvs process, kurš ģenerē jaunas
idejas informācijas ieguvei saistībā ar lietotāju vēlmēm” (Vignau, 2005, 37).
Piemēram, ja nav kolekcijas politikas, kurā noteikti konkrēti temati, veicot
lietotāju vēlmju, pieprasījumu un izsniegumu analīzi, tad tiek iegūta lieka
informācija, kura neveic savas funkcijas. Šī informācija nespēj ģenerēt jaunu
informāciju korelācijā ar lietotājiem. Bibliotēka nav vieta, kura rada vai
izmanto informāciju. Tieši lietotājs ir informācijas izmantotājs un jaunas
informācijas radītājs. Bibliotēkā organizējot informāciju-dokumentus pēc UDK,
pēc kādas konkrētas klasifikācijas sistēmas, pēc tematiem, hronoloģijas vai
kaut vai krāsas, ja tas ir pareizi un kārtīgi izdarīts, bibliotēka un tās
krājums spēs attīstīties tā, lai arī lietotājs spētu izprast šo kārtību un
atrast sev nepieciešamo informāciju pietiekamā līmenī. Barbara Vignau un
Grizlija Mennesa uzver, ka katram krājuma attīstības ciklam vajadzētu būt savai
politikai, kas nodrošinātu korektu informācijas iegūšanu un nodrošinājumu
lietotājam (pēc Vignau, 2005).
Viena no
vislielākajām problēmām, kuru rada krājuma politikas neesamība, bieži vien ir
arī dāvanu politikas neesamība, kura atkarīga ne tikai no bibliotēkas
statūtiem, bet arī krājuma dokumentācijas. Protams, ne visas bibliotēkas var
atteikties vispār no dāvinājumiem, kuri ir viens no informācijas avotu ieguves
veidiem bibliotēkai. Diezgan bieži trešo valstu bibliotēkām dāvinājumi mēdz būt
vienīgais dokumentu ieguves veids, līdz ar to ir vēlams, lai būtu attīstīta
dāvinājumu politika ar izstrādātiem dāvinājumu pieņemšanas un arī noraidīšanas
kritērijiem. „Lai gan dāvinājumu bibliotēka saņem par brīvu, tomēr tas nav
bezmaksas ieguldījums bibliotēkā, jo katrs dāvinātais eksemplārs ir jāapstrādā
bibliotēkai, kas prasa papildus līdzekļus” (Grgic, 2011, 170). Katrs liekais
eksemplārs ir zaudējums bibliotēkai un tās kolekcijai. Mzuzu Universitātes
bibliotēkai, ne esot dāvinājumu politikai, radās daudzas problēmas, sākot ar
to, ka trūkst fiziskās vietas bibliotēkā, jo tiek saņemti daudzi dublikāti,
līdz tam ka rodas nesaprašanās ar ziedotājiem, kuriem ir īpaši pieprasījumi
ziedoto dokumentu izmantošanā, vai tāpēc ka viņu ziedojumi nesaprotamu iemeslu
dēļ tiek noraidīti (pēc Chaptula, 2014). Dāvinājumu politika ir nepieciešama,
lai kontrolētu krājuma attīstību un lai nerastos nepatīkami starpgadījumi ar
potenciālajiem ziedotājiem.
Krājumu
politiku var uzskatīt par tiesisku aktu, kurš nosaka to, ka bibliotēkas
darbiniekiem to ievērojot, tiek piešķirta atbildība par konkrētajām darbībām,
kuras tie veic. Ja nav politikas, darbiniekiem nav atbildības un viņi var sākt
nevērīgi izturēties pret saviem darba pienākumiem, kas savukārt rada problēmas
ne tikai bibliotēkas iekšējā struktūrā, bet arī lietotājiem (pēc Mack, 2004, 34
un Chaptula, 2014), jo, piemēram, ir nepareizi kataloģizēts avots, bet ne viens
netiek saukts pie atbildības, un bieži kļūda netiek novērsta, jo to liek darīt
tam pašam cilvēkam vai kādam citam, kas par to nav atbildīgs. Krājuma politika
ir arī „spēcīgs rīks, plānojot krājuma finanses, ļaujot paredzēt patiesās avotu
izmaksas, uzticoties konkrētiem avotu piegādātājiem” (Mack, 2004, 45). Veidojot
konkrētu un korektu finansiālo plānu, bibliotēka ir spējīga veidot, attīstīt
krājumu sev un arī lietotājiem vēlamajā virzienā. Ja nav plāna, bibliotēka var
pārsniegt savas gadam paredzētās krājuma izmaksas, tādējādi bibliotēkai ir
jāmeklē papildus finansiālie līdzekļi, kuri, protams, pēc tam ir jāatdod
aizdevējam. Finanšu plāna neesamība ierobežo arī dažādu izdevumu, datu bāžu
iegādi, kuriem vajadzīga jau iepriekšēja samaksa vai arī pēc apmaksa.
Krājuma
politika ir nepieciešama, lai varētu organizēt bibliotēkas darbu gan krājuma
attīstības ciklu norisi, gan informācijas organizēšanu un korektu
nodrošināšanu, gan dāvinājumu politiku, kā arī finansiālo plānu, gana arī
vienkāršu cilvēcisku atbildību par darbu, kurš tie veikts. Šāds dokuments
palīdz bibliotēkai uzturēt kārtību, kā arī apmācīt jaunos darbiniekus. Tas
sniedz vispārīgu, gan arī ļoti konkrētu ieskatu bibliotēkas darbībā tieši
kolekcijas jautājumos. Krājuma politikai vajadzētu būt, nevis bibliotēkas
darbiniekus ierobežojošam dokumentam, bet gan balstam, uz kura celt un attīstīt
krājumu un līdz ar to arī pašu bibliotēku.
Izmantotās informācijas avoti
Chaputula, Aubrey Harvey &
Kanyundo, Allan James. (2014). Collection development policy: How its absence
has affected collection development practices at Mzuzu University Library. Journal of Librarianship and Information
Science, Vol. 46(4), 317–325
Grigorjevs, J. V. (1947). Bibliotēku fondu organizācija. Rīga:
Latvijas Valsts izdevniecība.
Mack, Daniel C. (Ed.) (2003). Collection development policies : new
directions for changing collections. Binghamton, NY : Haworth Information
Press.
Vignau, Barbara Susana Sanchez,
Meneses, Grizly. (2005).Collection development policies in university
libraries: a space for reflection. Collection
Building, Vol. 24 Iss 1 pp. 35 – 43
Grgic, Ivana Hebrang. (2011). Gifts
in Croatian public and academic libraries. Collection
Building, Vol. 30 Iss 4 pp. 167 - 171
