Sēnītes no Ziemeļlatgales :)

Skriešana-01

Šodien uzsāku kādu intrigu, kur iespējams tik pat ātri kā sākās tā arī beigsies.

Nesen piedalījos vienā ilglaicīgā Velolo izbraucienā (vairāk informācijas par izbraucienu skatīt šeit: https://www.facebook.com/arvelovisur/). Man tik ļoti patika, ka gribas vēl, bet nav sava personīgā velosipēda. Tas, lai cik nepatīkami varētu būt sākumā, ir forši just savas kājas, ka tev tādas ir! Tad rezerves variants ir skriešana, ja nav velosipēda.

Problēma sākas tajā, ka neesmu no skrējēju cilts. Protams, vidusskolā bija sporta nodarbības, un tur bija jāskrien veselības apļi, bet tas bija 4 gadus atpakaļ. Respektīvi 4 gadus esmu bijusi slinks cilvēkbērns sporta jautājumos.

Tad nu salasījos vis kaut ko vakar internetā, šorīt piecēlos 5:45 un 6:00 jau devos ārā. Par pamatu savai pirmajai skriešanas pieredzei izmantoju 8 nedēļu programmu (http://www.sieviesuklubs.lv/), kurā ātriešana mijas ar skriešanu jeb 6 minūtes ātri ej, tad 1 minūti skrien un tā četras reizes.

Man gan ne īpaši sanāca ātriešana. Sākumā jā, protams, bet ar laiku es pārkvalificējos uz ko citu.
Iet es protams gāju, bet nepievērsu tik daudz uzmanību ātrumam, kā elpošanai. Esmu viens no tiem, kuri mēdz elpot diezgan bieži caur muti, jo īpaši skrienot, kas nav labākā prakse. Pa degunu iekšā, pa degunu ārā. Pie divdesmitās minūtes jau pavisam vienkārši. Izmēģināju arī pa degunu iekša, pa muti laukā, bet vieglāk kustēties tā jau manā lēnajā kustību gūzmā bija reāli elpojot tikai caur degunu.

Skrējējs no manis nekāds. Pie pirmās skriešanas minūtes gandrīz sirds izlēca ārā no mutes. Vēlāk jau palika vieglāk sirdij, jo pierada pie šīs "slodzes". Kājas gan man niķojās visās manās minūtēs. Lasīju, ka vajadzētu skrienot vispirms zemi skart ar papēžiem. Man to bija grūti izdarīt, tāpēc var teikt, ka es "slinkoju" - skrēju uz savām pleznām un pirkstu kauliem jeb kās es teiktu uz pirkstgaliem. Centos gan variēt, bet pirmajai reizei jau var atļauties šādas nelegālas darbības :) Jo īpaši, ja tas notiek uz asfalta un ar kedām kājās (nav skriešanai paredzēti apavi un to ļoti labi varēja just).

Paveicies, ka salīdzinoši blakus ir Šmerļa mežs un no rītiem praktiski neviena uz ielām nav :)
Kopumā "skrējienā" pavadīju apmēram 50 minūtes plus mīnus pārdesmit sekundes. Un veicu aptuveni 6 km. Principā es mierīgi varu noiet 5 km un 300 metrus 60 minūtes ejot (tas ir konkrēts fakts, apstiprināts citā intrigā). Tāpēc laikam baigais sasniegums jau nav.

Ja esi gana drosmīgs vismaz izmēģināt, tad ar tevi viss ir kārtībā! :)

Drosmes skrējiens ar manām kediņām fonā!

KRĀJUMA POLITIKAS NEPIECIEŠAMĪBA: eseja kursā „Krājumu pārvaldība” (AU, 2016)

           „Katrs literatūras veids saskaņā ar tā saturu, uzdevumu un formas īpatnībām ieņem bibliotēkas krājumos īpašu vietu un prasa īpašus uzskaites, apdares un uzglabāšanas paņēmienus” (Grigorjevs, 1947, 5). Šos paņēmienus visvieglāk pielietot praksē ir tad, ja tie ir noteikti krājuma attīstības politikā vai krājuma vadlīnijās. Protams, katrai bibliotēkai var būt atšķirīga politika/vadlīnijas. Pasaulē ir daudz viedokļu par to vai vispār ir nepieciešama krājuma politika. Pamatā nozares pārstāvji iedalās divās lielās grupās: tie, kas ir par to, ka ir nepieciešama krājuma politika un tie, kas ir pret tās nepieciešamību (pēc Chaptula, 2014, 317). Šīs esejas autore nosliecas to cilvēku, bibliotekāru un arī lietotāju pusē, kas uzskata, ka attīstības politika ir nepieciešama, lai bibliotēka varētu pilnvērtīgi funkcionēt un attīstīties, lai tā būtu stabila un organizēta.

            Politikas neesamība negatīvi ietekmē krājuma veidošanas prakses, jo nav noteikti noteikumi, kurus ievērotu visi bibliotēkas darbinieki. Šāda prakse bija vērojama Malāvijas Mzuzu Universitātes bibliotēkā, kurā nekad nebija bijusi krājuma politika, kas noveda pie pavirši veidotas, studentiem nepiemērotas kolekcijas. Cieta krājuma veidošanas cikli kā atlase, ieguve, saglabāšana un šķirošana. Ne esot konkrētiem atlases kritērijiem, darbinieki izvēlējās iegūstamos dokumentus pēc savām interesēm, nepārbaudot vai šāds dokumenta veids nav jau pieejams bibliotēkā un vai tas saskan kaut vai ar Mzuzu Universitātes programmām. Bez politikas katrs darbinieks, veicot savus darba pienākumus, izmantoja citus atlases kritērijus, nekā otrs, piemēram, „apmēram” bija noteikts, ka iegādājoties izdevumus, nedrīkst pasūtīt vairāk nekā četrus eksemplārus, tomēr šos „apmēram” noteikumus nav zinājuši visi darbinieki, tāpēc bieži vien eksemplāru skaits uz vienu nosaukumu pārsniedz ne tikai četrus, bet pat desmit, kas noveda pie tā, ka bibliotēkā sāka trūkt reālās fiziskās vietas, kur šos eksemplārus uzglabāt. Bet, tā kā nebija politikas, arī krājuma šķirošana stagnēja un reāla lieko grāmatu šķirošana un norakstīšana nenotika (pēc Chaptula, 2014). Lielākā problēma Mzuzu Universitātes bibliotēkā bija tieši dokumentācijas neesamība, kuras esamība atrisinātu daudzas bibliotēkas un krājuma attīstības problēmas.

„Krājuma attīstība ieņem svarīgu vietu informācijas organizēšanas nākotnē” (Vignau, 2005, 42). Nepareiza krājuma politika vai tās neesamība nenodrošina pilnīgu informacionālo nodrošinājumu bibliotēkai atbilstošajā dziļuma līmenī, bet gan degradē to. Ja informācija tiek organizēta korekti, tā spēj dot maksimālo labumu sabiedrībai (lietotājiem). „Kolekcijas attīstība ir aktīvs process, kurš ģenerē jaunas idejas informācijas ieguvei saistībā ar lietotāju vēlmēm” (Vignau, 2005, 37). Piemēram, ja nav kolekcijas politikas, kurā noteikti konkrēti temati, veicot lietotāju vēlmju, pieprasījumu un izsniegumu analīzi, tad tiek iegūta lieka informācija, kura neveic savas funkcijas. Šī informācija nespēj ģenerēt jaunu informāciju korelācijā ar lietotājiem. Bibliotēka nav vieta, kura rada vai izmanto informāciju. Tieši lietotājs ir informācijas izmantotājs un jaunas informācijas radītājs. Bibliotēkā organizējot informāciju-dokumentus pēc UDK, pēc kādas konkrētas klasifikācijas sistēmas, pēc tematiem, hronoloģijas vai kaut vai krāsas, ja tas ir pareizi un kārtīgi izdarīts, bibliotēka un tās krājums spēs attīstīties tā, lai arī lietotājs spētu izprast šo kārtību un atrast sev nepieciešamo informāciju pietiekamā līmenī. Barbara Vignau un Grizlija Mennesa uzver, ka katram krājuma attīstības ciklam vajadzētu būt savai politikai, kas nodrošinātu korektu informācijas iegūšanu un nodrošinājumu lietotājam (pēc Vignau, 2005).

            Viena no vislielākajām problēmām, kuru rada krājuma politikas neesamība, bieži vien ir arī dāvanu politikas neesamība, kura atkarīga ne tikai no bibliotēkas statūtiem, bet arī krājuma dokumentācijas. Protams, ne visas bibliotēkas var atteikties vispār no dāvinājumiem, kuri ir viens no informācijas avotu ieguves veidiem bibliotēkai. Diezgan bieži trešo valstu bibliotēkām dāvinājumi mēdz būt vienīgais dokumentu ieguves veids, līdz ar to ir vēlams, lai būtu attīstīta dāvinājumu politika ar izstrādātiem dāvinājumu pieņemšanas un arī noraidīšanas kritērijiem. „Lai gan dāvinājumu bibliotēka saņem par brīvu, tomēr tas nav bezmaksas ieguldījums bibliotēkā, jo katrs dāvinātais eksemplārs ir jāapstrādā bibliotēkai, kas prasa papildus līdzekļus” (Grgic, 2011, 170). Katrs liekais eksemplārs ir zaudējums bibliotēkai un tās kolekcijai. Mzuzu Universitātes bibliotēkai, ne esot dāvinājumu politikai, radās daudzas problēmas, sākot ar to, ka trūkst fiziskās vietas bibliotēkā, jo tiek saņemti daudzi dublikāti, līdz tam ka rodas nesaprašanās ar ziedotājiem, kuriem ir īpaši pieprasījumi ziedoto dokumentu izmantošanā, vai tāpēc ka viņu ziedojumi nesaprotamu iemeslu dēļ tiek noraidīti (pēc Chaptula, 2014). Dāvinājumu politika ir nepieciešama, lai kontrolētu krājuma attīstību un lai nerastos nepatīkami starpgadījumi ar potenciālajiem ziedotājiem.

            Krājumu politiku var uzskatīt par tiesisku aktu, kurš nosaka to, ka bibliotēkas darbiniekiem to ievērojot, tiek piešķirta atbildība par konkrētajām darbībām, kuras tie veic. Ja nav politikas, darbiniekiem nav atbildības un viņi var sākt nevērīgi izturēties pret saviem darba pienākumiem, kas savukārt rada problēmas ne tikai bibliotēkas iekšējā struktūrā, bet arī lietotājiem (pēc Mack, 2004, 34 un Chaptula, 2014), jo, piemēram, ir nepareizi kataloģizēts avots, bet ne viens netiek saukts pie atbildības, un bieži kļūda netiek novērsta, jo to liek darīt tam pašam cilvēkam vai kādam citam, kas par to nav atbildīgs. Krājuma politika ir arī „spēcīgs rīks, plānojot krājuma finanses, ļaujot paredzēt patiesās avotu izmaksas, uzticoties konkrētiem avotu piegādātājiem” (Mack, 2004, 45). Veidojot konkrētu un korektu finansiālo plānu, bibliotēka ir spējīga veidot, attīstīt krājumu sev un arī lietotājiem vēlamajā virzienā. Ja nav plāna, bibliotēka var pārsniegt savas gadam paredzētās krājuma izmaksas, tādējādi bibliotēkai ir jāmeklē papildus finansiālie līdzekļi, kuri, protams, pēc tam ir jāatdod aizdevējam. Finanšu plāna neesamība ierobežo arī dažādu izdevumu, datu bāžu iegādi, kuriem vajadzīga jau iepriekšēja samaksa vai arī pēc apmaksa.

            Krājuma politika ir nepieciešama, lai varētu organizēt bibliotēkas darbu gan krājuma attīstības ciklu norisi, gan informācijas organizēšanu un korektu nodrošināšanu, gan dāvinājumu politiku, kā arī finansiālo plānu, gana arī vienkāršu cilvēcisku atbildību par darbu, kurš tie veikts. Šāds dokuments palīdz bibliotēkai uzturēt kārtību, kā arī apmācīt jaunos darbiniekus. Tas sniedz vispārīgu, gan arī ļoti konkrētu ieskatu bibliotēkas darbībā tieši kolekcijas jautājumos. Krājuma politikai vajadzētu būt, nevis bibliotēkas darbiniekus ierobežojošam dokumentam, bet gan balstam, uz kura celt un attīstīt krājumu un līdz ar to arī pašu bibliotēku.

Izmantotās informācijas avoti

Chaputula, Aubrey Harvey & Kanyundo, Allan James. (2014). Collection development policy: How its absence has affected collection development practices at Mzuzu University Library. Journal of Librarianship and Information Science, Vol. 46(4), 317–325

Grigorjevs, J. V. (1947). Bibliotēku fondu organizācija. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

Mack, Daniel C. (Ed.) (2003). Collection development policies : new directions for changing collections. Binghamton, NY : Haworth Information Press.

Vignau, Barbara Susana Sanchez, Meneses, Grizly. (2005).Collection development policies in university libraries: a space for reflection. Collection Building, Vol. 24 Iss 1 pp. 35 – 43

Grgic, Ivana Hebrang. (2011). Gifts in Croatian public and academic libraries. Collection Building, Vol. 30 Iss 4 pp. 167 - 171

Jaunākais skolas vecumposms: 1.-3.klase jeb 6 līdz 9 gadi (konspekts: AU, 2016)

Bērnu psihes attīstība

Personība

Personība ir indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas iekļauj motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras, piemērojoties videi, nosaka personības unikalitāti. Lai definētu korekti, kas ir personība, ir jāņem vērā katrs cilvēks atsevišķi. Pētot cilvēku personības attīstību, savstarpējā mijiedarbībā ir jāaplūko augstākās nervu darbības tips, reakcijas ātrums, ārējais veidols, ievirzes, prasmes un iemaņas, emocijas un jūtas, attieksmes un afekti, vērtību hierarhija, morāle, rakstura iezīmes un kvalitātes, uzvedības un saskarsmes īpatnības, darbības motivācija, vajadzības un intereses, gribas kvalitāte, sociālās lomas un attieksme pret tām, izvēles motivācija un apguves process, pašvērtējums un ES koncepcija.

Attīstība

Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, arī iedzimtības un vides ietekmē. Tiek izdalīti 3 uzskati par vides ietekmi bērna attīstībā:

1) vide ir bērna psihiskās attīstības galvenais avots;

2) vide nav galvenais faktors personības attīstībā, jo personības kodols, būtība (principā iedzimtība) nosaka personību;

3) vide un iedzimtība spēlē vienlīdz lielu lomu personības attīstībā.

Psihisko attīstību virzošie spēki

Attīstība ir nepārtraukts paškustības process, kam vispirms ir raksturīga jaunu, iepriekšējos vecumposmos nebijušu kvalitāšu rašanās gan fiziskajā, gan garīgajā plāksnē.

Psihiskās attīstības virzības pamatā var būt divi varianti:

1) pretruna starp jaunajām un vecajām kvalitātēm psihē;

2) pretruna starp sasprindzinājumu psihē un tā samazināšanu. Personības attīstības virzošais spēks ir vajadzība pašrealizēties.

Psihiskās attīstības kritēriji

Pamatā ir 5 psihiskās attīstības kritēriji:

1) intelekta jeb kognitīvā attīstība;

2) seksuālā attīstība;

3) morāles līmenis;

4) sociālās attīstības līmenis;

5) ES koncepcijas attīstība.

Vecumposma iedalījums

Ir dažādas teorijas pēc, kurām var iedalīt vecumposmus:

1) bioģenētiskā pieeja (bērna attīstība atbilst laikmetam: zīdainis-dzīvnieku fāze, bērnība – medniecība un zvejas fāze, 8 līdz 12.g. civilizācijas sākums, jaunība – romantisms, vētru un dziņu laikmets) (arī pēc audzināšanas un mācīšanās pakāpēm).

2) vecumposmu dalīšanas kritēriju sasaiste ar noteiktu pazīmi (piemēram, zobu nomaiņa, seksuālā attīstība Freidam, utml.).

3) vecumposmus grupē pēc būtiskām bērnu īpatnībām attīstības procesa iekšienē (tas ir meklēt iekšējās attīstības cēloņsakarības, piem., lūzuma punkti, pagriezieni, kuri nosaka bērna izveides vēsturi un ēras, tiek skatīts personiskais ar sociālo, krīzes).

Iedalījums pēc E. Eriksona 8 pakāpju personības psihosociālās attīstības sistēmas:

6 gadi līdz pusaudža vecumam jeb latentā stadija:

1)Stiprinās ES izjūta (pieaugot bērna kompetencei dažādās jomās).

2)Svarīgs kļūst sociālais vērtējums.

3)Atslēgvārds ir kompetence.

4)Raksturīga ir aktivitāte vai nepiedalīšanās.

5)Spēja radīt kaut ko noderīgu (izmantojot bērnam pieejamos līdzekļus- Labvēlīga iznākuma gadījumā – iegūst prasmes un iemaņas vingrināt dotības un attīstīt tās par spējām, lai būtu labi rezultāti un sasniegumi.

6)Mazvērtības izjūta - Nelabvēlīga iznākuma gadījumā – veidojas mazvērtības izjūta, nepiemērotības izjūta.

Vecumposma fiziskais raksturojums:

1)Izteikti paaugstināta kustību aktivitāte (grūtības ilgi nosēdēt vienā vietā, grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei = ilga sēdēšana pirmajā klasē var novest pie neirozes, ko bērns kompensē ar nagu, zīmuļu graušanu, pirkstu lauzīšanu, matu virpināšanu, piedurkņu staipīšana, slapināšana gultā).

2)Lielie muskuļi ir labāk attīstīti nekā mazie (bērni var ātri nogurt no ilgas roku muskulatūras piepulēšanas rakstot, veicot konkrētas kustības = var veidoties nepatika un neglīts rokraksts).

3)Beidzas acu fizioloģiskās sistēmas attīstība (nav vēlama ilgstoša lasīšana vai televīzijas skatīšanās, nogurums = acu bieža mirkšķināšana vai berzēšana).

4)Bērni biežāk slimo (jo nonākuši lielākā kontaktā ar citiem bērniem un sāk izslimot slimības, kuras vēl nebija slimojuši).

5)Daudzo aktivitāšu un nemierīguma dēļ ir daudz fizisko traumu (jo pārāk daudz paļaujas uz savām prasmēm, spējām un ir spontāni, neaprēķināmi, nav pilnīgas paškontroles).

6)Bērna kustību koordinācija sasniedz pieauguša cilvēka līmeni (bēri var iesaistīties gandrīz visos sporta veidos un nodarbībās).

7)Līdz 10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram vienādi (meitenes var būt smagnējākas ar vairāk taukiem, bet zēni muskuļotāki).

Sociālā attīstība:

1)Skolotājs kļūst par galveno autoritāti (pieaugušais, kuram var uzticēties uzreiz pēc vecākiem, modelis; bērni sāk mācīties jaunu saskarsmes veidu – lietišķo saskarsmi).

2)Vienaudžu raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni (līdz 8 gadiem vienaudžus vēl vērtē pēc fiziskajām īpašībām, bet tad pārriet arī uz abstraktiem jēdzieniem kā labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs).

3)Draugs – nedraugs (bērni sāk veidot saskarsmes sistēmas draugs nedraugs. Svarīgi ir iegūt draugu, būt daļai no kompānijas vai to izveidot, respektīvi atrast sev vietu).

4)Draudzības saites ir nestabilas (par draugiem sauc tos, ar kuriem ir visbiežāk kopā. No astoņiem gadiem par draugiem kļūst tie, kuri palīdz, dalās, atsaucas uz jautājumiem un kuriem ir līdzīgas intereses; labsirdība un spēja ieklausīties vienam otrā).

5)Apgūst sociālās lomas vienaudžu vidū (sāk parādīties atstumto un līderu problēmas, meiteņu un zēnu kari; mainās sociālā loma no tās, kāda tā ir mājās).

6)Sacensību gars, vispārējā lielīšanās (lai gan parādās jau pirmskolas vecumā, tagad tie kļūst par dažādu darbību motivācijas pamatu, ko reizēm izmanto skolotāji, lai motivētu bērnus mācībām, bet nedrīkst aizrauties, jo tiek pastiprinātas atsevišķas sociālās lomas klasē un var rasties bērnam iekšējs pārdzīvojums, ierindo sevi slikto kategorijā, pazemināts pašvērtējums, agresivitāte pret teicamniekiem).

7)Veidojas morāles un tikumisko normu sistēmas (8 gadu vecumā jau ir izveidojusies iekšējā pozīcija jeb noteiktas attieksmes pret sev un citiem. Saskaroties ar morālu dilemmu, bērns pakļaujas autoritātei problēmas atrisināšanā. Bērns neizprot citu cilvēku morālo uzvedību, ja tā ir pretrunā ar viņa iekšējām nostādnēm).

ES un pašvērtējums:

1)ES iegūst jaunu sociālu nozīmi (veidojas izpratne par savu vietu sabiedrībā, grupā. Izveidojas pašvērtējuma pamati – nozīmē to cilvēka rakstura, īpatnību izpratne, kuras cilvēks atzīst par savējām. Bērni iemācas atšķirt sevi no citiem, uztvert sevi kā pilnīgi atšķirīgu un unikālu, lai gan nepārtraukti sevi salīdzina ar citiem).

2)Paaugstināts pašvērtējums (bērni sev piedēvē īpašības un prasmes, kuras citi bērni un pieaugušie viņiem nepiedēvē. Bērni mēdz dot sev tādas īpašības arī, ja ir nerealizētas vajadzības vai pretenzijas).

3)Iemācās pieņemt lēmumus (balstoties uz ne tikai uz sevi, bet arī uz apkārtējo vidi).

4)Sociālās kompetences izveide (pastāvības vajadzība, tendence izlemt un rīkoties pašam. Attīstās paškontrole).

Konspekts no darbiem:

Puškarevs, I. (2001). Attīstības psiholoģija. Rīga: RAKA.

Svence, G. (1999). Attīstības psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC. 

Batņa, V. (2007). Rosinot bērna iekšējo pasauli. Rīga: Raka.

Kad gribas kā labāk, bet sanāk kā vienmēr

MUZEJU NOZARES INORMĀCIJAS AVOTI: E-RESURSI (AU, 2015)

Ievads

Muzejs kā atmiņas institūcija vienmēr ir bijis savā ziņā atkarīgs no sabiedrības un no atsevišķa indivīda (apmeklētāja), jo bez tiem muzejs nevarētu pastāvēt gan tīri fiziskā veidā, gan sociālā, gan vēsturiskā. Vēsture un ar to saistītie objekti vienmēr ir bijuši galvenie muzeju pētniecības avoti. Muzejs sabiedrībā arī funkcionē šādā veidā, tomēr „[m]uzeju loma postmodernajā sabiedrībā izpaužas saišu nodrošināšanā starp iedzīvotājiem un to vietu, kurā viņi dzīvo, un tās pagātni” (Ozola, 2007, 49). Attīstoties tehnoloģijām, radās problēma – vai muzejs spēs izdzīvot digitālā/elektroniskā vidē, lai gan jāsaka, ka „[j]au ilgi pirms digitālās ēras, muzeji vienmēr adaptējās sociālajam kontekstam, kurā tie ir atraduši sevi, un tie vienmēr ir redzējuši savas darbības un prioritātes sistematizētas ar sava laika intelektuālajām disciplīnām, informācijas sistēmām un eksponēšanas tehnikām[1]”(Parry, 2007, 140). Muzeji pielāgojas jaunajai sabiedrībai, un veido paši savu muzeju kustību, izmantojot visus tiem pieejamos resursus un iespējas. Šī kustība var tikt raksturota, kā apmeklētājam sniegta iespēja iesaistīties muzeja darbībā, apmeklēt muzeju attālināti. Referāta temats tika izvēlēts tieši šādā kontekstā, ietilpstot semināra „Bibliotēku, arhīvu un muzeju nozares informācijas avoti” kopējā tematiskajā lokā, par pētāmo objektu izvēloties ar muzeju nozari saistītās mājaslapas.

Referāta „Muzeju nozares informācijas avoti: e-resursi” mērķis ir aprakstīt ar muzejiem saistītos e-resursus (tīmekļa vietnes, mājaslapas), kuras saistītas ar muzeju darbību.

Darbā izvirzītie uzdevumi ir:

1.      Izprast muzeju lomu mūsdienu sabiedrībā;

2.      Aprakstīt konkrētus e-resursus un to pielietojumu;

3.      Veikt nepieciešamās literatūras atlasi (gan iespiestā, gan digitalizētā veidā).

Referāts sastāv no: Titullapas; Anotācijas; Ievada; Vienas galvenās nodaļas ar nosaukumu „Muzeju e-resursi” un astoņām apakšnodaļām; secinājumiem un Izmantotajiem informācijas avotiem.

1.     MUZEJU E-RESURSI

Attīstoties tehnoloģijām un digitālajai videi, arī muzeji, tāpat kā bibliotēkas un arhīvi, ir kļuvuši virtuāli. Muzeji izmanto dažāda veida e-resursus (elektroniskie resursi), lai popularizētu ne tikai savu darbību, bet arī lai ieinteresētu cilvēkus iesaistīties dabas un kultūras vērtību, kā arī vēstures apzināšanā, pētniecībā un tālāknodošanā. Muzeja apmeklējums attālināti palīdz ne tikai gūt priekšstatu par muzeja kolekcijām, bet arī samazināt muzeja apmeklējuma izmaksas, veikto ceļu uz muzeju (gan ilguma, gan arī izmaksu ziņā), sajūtu, ka lietotājas neiederas muzejā no to darbinieku puses. Virtuālie muzeji ir par brīvu, tiem ir viegli piekļūt un orientēties tajos (MINERVA EC Working Group, 2008).

Ir jāsaprot, kā tiek definēti e-resursi, lai varētu pilnīgāk izprast to funkcijas un nozīmi informācija ieguvē. Angļu-Amerikāņu kataloģizēšanas noteikumu (AACR) vārdnīcā e-resursi ir „kodēti materiāli (dati un/vai programma/as), ar kuriem manipulē datorizēta ierīce. Šim materiālam var būt nepieciešama tieša saskare ar datorizētu ierīci (vai Internetu)[2] (AACR2, 2005, D-3)” Protams, konkrētā definīcija aptver ļoti plašu darbību un materiālu lauku, jo elektroniskie resursi ir materiāli ciparu formātā, kuru nolasīšanai ir nepieciešama speciāla aparatūra. Iespējams lielāku skaidrību e-resursu jautājumā var ieviest, secinot no kā tie sastāv: tie „[..] sastāv no datiem (informāciju atspoguļojošiem skaitļiem, tekstiem, grafikām, attēliem, kartēm, animācijām, mūzikas, skaņām u.c.), programmām (instrukcijām u.t.t., kas apstrādā datus lietošanai), vai datu un programmu kombinācijām[3] (Lang, 2008, 1).”

Ikdienā lietotājs ar e-resursiem gan saprot pārsvarā dažādas tīmekļa vietnes („unikāls informācijas un interaktīvu pakalpojumu sakopojums, kas uzbūvēts no tīmekļa lappusēm un cita veida datiem (attēliem, skaņām u.tml.)”(Letonika.lv, 2009)), to piedāvātos pakalpojumus, e-grāmatas (drukātas grāmatas vai jebkura teksta ekvivalents elektroniskā vidē, kura lasīšanai nepieciešama speciāla iekārta – e-grāmatu lasītājs, telefons, portatīvais dators – ar atbilstošu programmatūru[4]), audiogrāmatas (ar dzirdi uztverams runāta teksta ieraksts, kurš sniedz izklaidējošu vai izzinošu informāciju[5]), mūzikas un video failus u.c., neaizdomājoties, ka e-resurss ir, piemēram, pati programmatūra, kura tiek izmantota informācijas ieguvei. Runājot par muzejiem un ar tiem saistītajiem elektroniskajiem resursiem, lielu vietu ieņem tieši tīmekļa vietnes (mājaslapas), kurās paši muzeji, vai kāda cita iestāde, vai interneta lietotāji, muzeju apmeklētāji, nozares profesionāļi ievada informāciju un arī to iegūst. Svarīgs ir lietotāja mājaslapas apmeklējums, pēc kura tiek secināta konkrēta informācija par lietotāju un viņa paradumiem un meklēto informāciju.

Mājaslapas apmeklējums (dažreiz zināms kā lietotāja sesija) ir vienu vai vairāku lapu apskate, kas piedāvāta lietotājam, kura beidzas, kad ilgums starp veiksmīgu lietotāja lapas apskati ir ilgāks par 30 minūtēm. [..] Apmeklējums tiek noteikts skaitot derīgus unikālo lietotāju aktivitātes uzliesmojumus (lapas apskates) [..]. Apmeklējumu skaits ir labāks mājaslapas aktivitātes indikators, nekā unikālais lietotājs, jo tas norāda izmantošanas biežumu.^[6] (Department for Culture, Media and Sport, 2008, 5)

Interesanta šķiet peripetija, ka jo vairāk muzeji sāk kļūt digitalizēti, jo lielāks ir apmeklētāju pieplūdums pašā muzejā. Augot datoru skaitam muzejos, kā tas vērojams sekojošajā diagrammā (sk. 1.att.), pamazām palielinās arī apmeklētāju skaits.

1.att.. Diagramma: Datoru skaits muzejos[7]

Iespējams, tas nav saistīts ar muzeja spēju sevi popularizēt interneta vidē, bet gan pašu cilvēku vēlmi apgūt savas vai citu tautu kultūru, tās sastāvdaļas, personības, tradīcijas. Lai kāds arī nebūtu iemesls muzeju apmeklējumu augšanai, kā tas redzams sekojošajā diagrammā (sk. 2.att..), tas ir pozitīvi gan pašiem muzejiem, gan lietotājiem/apmeklētājiem. Interneta lietotājs, piekļūstot muzeja mājaslapai vai kādam citam resursam, kas saistīts ar muzejiem, var kļūt ieinteresēts muzejā un nolemt to apmeklēt vai pat iesaistīties muzeja objektu pētniecībā.

2.att.. Diagramma: Muzeju apmeklējums[8]

Lai varētu iedalīt e-resursus sīkāk, ir jānoskaidro, kas tas ir muzejs un kādas funkcijas tas veic. Latvijas valsts Muzeju likums nosaka, ka muzejs tā jēdzieniskajā izpratnē ir „sabiedrībai pieejama izglītojoša un pētniecības institūcija, kuras uzdevums ir atbilstoši muzeja darbības specifikai vākt, saglabāt un popularizēt sabiedrībā dabas, materiālās un nemateriālās kultūras vērtības, kā arī sekmēt to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai”(Saeima, 2006). Konkrētais likums raksturo arī muzeju funkcijas, tiesības un pienākumus. Tomēr Muzeju likums nesniedz skaidrojumu, kas ir, piemēram, e-muzejs vai virtuālais muzejs, lai gan ar vien biežāk konkrētie jēdzieni tiek izmantoti ne tikai skatot ar muzejiem saistītos jautājumus, bet arī sabiedrībā.

Pretēji bibliotēkas grāmatu krātuves sniegtajiem pakalpojumiem (abiem, gan fiziskās, gan digitālās bibliotēkas), vai pat līdz kādam mēram lietotāji ir izdomājuši arhīvu, muzeji tiek uztverti, pirmkārt un galveno kārt kā fizisku artefaktu vietas, kas dod pajumti objektiem, kuri parasti tiek raksturoti pēc to autentiskuma, finansiālās vērtības un pēc to unikalitātes.[9](MINERVA EC Working Group, 2008, 16).

Nereti tieši šis arguments, ka muzejs ir fiziska vieta, rada sadursmi ar digitalizēto muzeja krājumu. Pārejot muzejiem elektroniskā vidē, tie principā apdraud savu eksistenci, kā fizisku artefaktu atrašanās vietu, jo internetā fizisks artefakts kļūst gaistošs un līdz ar to viegli aizmirstams. Jāņem gan vērā, ka digitalizētā vide ne vienmēr ir pretstatā ar muzeja būtību, jo tādejādi paši muzeji var popularizēt ne tikai savu darbību, bet arī muzeja objektus, pievēršot tiem pastiprinātu uzmanību interneta vidē.

Muzeju likumā ir izvirzītas trīs muzeju funkcijas:

1.      Materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību uzkrāšana, dokumentēšana un saglabāšana [(Funkcija 1)];

2.      Muzeja krājuma un ar to saistītās informācijas pētniecība [(Funkcija 2)];

3.      Sabiedrības izglītošana, materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību popularizēšana, veidojot ekspozīcijas un izstādes, kā arī izmantojot citus ar muzeja darbību saistītus izglītošanas un popularizēšanas veidus [(Funkcija 3)] (Saeima, 2006).

Šīs funkcijas tiks skatītas un pielīdzinātas konkrētiem tīmekļa lapu tipiem, kurus var iedalīt sekojoši:

1.      Muzeju mājaslapas;

2.      Muzeju biedrību, apvienību mājaslapas;

3.      Tūrismam, izklaidei veltītās mājaslapas;

4.      Valsts likumdošanas mājaslapas;

5.      Sociālie tīkli;

6.      E-muzeji, kopkatalogi;

7.      Virtuālie muzeji.

Lai gan varētu veidot arī nedaudz savādāku sarakstu, par pamatu ņemot pašas funkcijas, un tad tām pielīdzināt konkrētas vietnes. Tādā gadījumā tiktu izvirzīti trīs sekojoši punkti: 1. Mājaslapas, kuras nodarbojas ar kultūras un dabas vērtību uzkrāšanu, saglabāšanu un dokumentēšanu; 2. Mājaslapas, kuras nodarbojas ar muzeja krājuma un ar to saistītās informācijas pētniecību; 3. Mājaslapas, kuras nodarbojas ar sabiedrības izglītošanu un muzeja popularizēšanu. Tomēr par pamatu tiks ņemts pirmais mājaslapu iedalījums, lai varētu novērtēt katru mājaslapu veidu un muzeju funkciju iezīmes tajās.

1.1.            Muzeju mājaslapas

Tieši muzeju mājaslapās ir iespējams iegūt visprecīzāko informāciju par konkrētajiem muzejiem, to vēsturi, kontaktinformāciju, sniegtajiem pakalpojumiem, aktualitātēm, krājumu, izstādēm un daudzām citām iespējām. Nereti tieši no muzeju mājaslapām var „iziet”[10] uz citiem informācijas avotiem, piemēram, muzeju kopkatalogu, citiem sadarbības muzejiem, muzeju biedrībām, muzeja atbalsta institūcijām kā novada domei vai citām valsts kultūras iestādēm. Jāatzīmē, ka visiem Latvijas muzejiem nav savu mājaslapu. Tādā gadījumā tiek izmantota novada mājaslapa, kurā arī sniegta informācija. Par piemēru varētu minēt Jūrmalas pilsētas muzeju[11], kurš ieņēmis vietu zem mājaslapas sadaļas Kultūra>Muzeji un izstāžu zāles.

Muzeju mājaslapas pilda sabiedrības izglītošanas, materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību popularizēšanas funkciju. Saprotams, ka ne visi muzeji izvieto savās mājaslapās virtuālās izstādes, kā to paredz muzeja funkcijas. Tādai darbībai ir nepieciešami finansiālie līdzekļi[12], kurus nevar atļauties sniegt visi akreditētie muzeji. Piemēram, Alūksnes muzejs[13], lai gan neveido virtuālās izstādes, tomēr sniedz pamatinformāciju par pašu muzeju, tajā notiekošajiem pasākumiem, gan izvietojot attēlu galerijas, kuras ļauj lietotājiem attālināti iepazīties ar to, kas muzejā notiek, šādā veidā rosinot apmeklēt muzeja rīkotos pasākumus klātienē, gan rakstiskā tekstā, kurš, iespējams, nav tik rosinošs, bet ir svarīgs, jo to, ko var pateikt teksts, nevarēs vienmēr pateikt attēls.

Svarīga muzeju funkcija ir krājuma un ar to saistītās informācijas pētniecība. Lai gan mūsdienās ar vien biežāk muzeji apzinās, ka lietotājs arī var nest informāciju par muzeja priekšmetu[14], tomēr reti kurā mājaslapā ir iespējams atrast informāciju par priekšmetu pētniecību, to vēsturi – dzīvesstāstu, vai pat iespēju lietotājam iesaistīties muzeju darbībā. Protams, katram muzejam ir sava lekciju programma, kuras mērķis ir iepazīstināt un piesaistīt lietotāju muzeja un krājuma izpētei, piemēram, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs[15] piedāvā daudzveidīgu programmu gan bērniem, gan pieaugušajiem, kā arī iespēju iepazīties ar lekciju materiālu, lasījumiem (piemēram, seminārs „Pirmais pasaules karš un latviešu strēlnieki”) un publicētajiem materiāliem par Madonu, tās vēsturi. Nevar noliegt, ka šāda muzeja mājaslaspas sniegtā pieredze ir pozitīva un lietotāju rosinoša iesaistīties, tomēr visās muzeju vietnēs tā tas nav, kā arī pašās majāslapās nenotiek šī pētnieciskā darbība.

Muzeju mājaslapas pārsvarā neuzkrāj, nedokumentē un nesaglabā kultūras un dabas vērtības[16]. Iespējams, konkrētās funkcijas tādas daļas kā dokumentēšana un saglabāšana (šeit gan jāatzīmē, ka digitalizētā veidā) ir pieejamas muzeju darbiniekiem viņiem speciāli veidotā vietnē, tomēr, ja mājaslapa tiek skatīta no lietotāja skatupunkta, tajā nav iespējams redzēt šādas darbības. Izņēmums varētu būt elektroniskais muzejs, kurā tiek ievadīti metadatni par objektu, to skaitā arī objekta digitalizētā versija.

1.2.            Muzeju biedrību, apvienību mājaslapas

Lai uzlabotu muzeju darbību un savstarpējos sakarus, Latvijā ir izveidotas vairākas muzeju biedrības un apvienības, kā:

·         Skolu muzeju biedrība[17] – „[..] viens no galvenajiem mērķiem ir atjaunot un veidot jaunus muzejus izglītības iestādēs kā Kultūras un izglītības centrus”(Skolu muzeju biedrība). Lai gan mājaslapā ir iespējams atrast informāciju par pašas biedrības vēsturi, kā arī metodiskos materiālus skolu muzeju pedagogiem, tomēr konkrētā vietne nesniedz nekādu papildinformāciju par atsevišķiem skolu muzejiem un to pieredzi konkrētajā darbības laukā.

·         Latvijas muzeju biedrība[18] – „[..] nevalstiska organizācija, kurā uz brīvprātības pamatiem ir apvienojušies valsts, pašvaldību, privātie un autonomie muzeji, kopīgu mērķu īstenošanai un interešu aizstāvībai”(Latvijas muzeju biedrība). Mājaslapa sniedz daudzfunkcionāli informāciju ne tikai par pašu biedrību, tās statūtiem, bet arī informāciju muzeju speciālistiem, nozares aktualitātes, informāciju par to, kas notiek muzejos, kādi pasākumi tiek veikti, sniedz pieeju nozares speciālistu rakstītajiem blogiem, kā arī piedāvā Latvijas muzeju katalogu ar pamatinformāciju par šiem muzejiem.

·         Atsevišķu muzeju biedrības – tiek veidotas arī biedrības atsevišķiem muzejiem, piemēram, Latvijas Okupācijas muzeja biedrība[19], kuras misija sastāv pamatā no trīs atslēgvārdiem: atcerēties, pieminēt, atgādināt, kuri ir arī paša muzeja misijas atslēgvārdi Lai gan biedrībai nav savas atsevišķas mājaslapas, tā ieņēmusi vietu Latvijas Okupācijas muzeja vietnē, un sniedz informāciju par pašu muzeju un ar to saistītajām aktualitātēm.

·         Memoriālo muzeju apvienība[20] – „darbības mērķis ir tās pārstāvēto Latvijas kultūrvēsturei nozīmīgo personību dzīves un radošās darbības mūsdienīga atklāsme memoriālajā vidē, latviešu literatūras un kultūras vēstures attīstības atspoguļojums caur konkrētas personības un tās dzīves telpas skatupunktu”(Memoriālo muzeju apvienība). Memoriālā muzeja apvienības mājaslapā ir pieejami dažādi informācijas resursi, kā zināmu personu īss biogrāfisks raksturojums, ar šīm personām saistītu priekšmetu apraksti, muzeju raksti, memoriālo muzeju apraksti. Un cita veida informācija (par pašu apvienību, tās vēsturi utt.).

·         Vietējās nozīmes muzeju apvienības – tās ir apvienības, kuras apvieno viena reģiona, novada muzejus iekšējā tīklā ar mērķi veicināt savstarpējo sadarbību un komunikāciju, piemēram, Piebalgas muzeju apvienība „Orisāre” tieši arī veic šādas funkcijas.

Ir arī vairāki projekti, kuros nozīmīga vieta ir muzejiem, piemēram, EUNAMUS[21] projekts, kurā trīs gadu garumā tika pētīta Eiropas muzeju darbība un attīstība. Muzeju nozares informācijas avots ir arī Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrība[22], kura piedāvā muzeju terminu skaidrojošo vārdnīcu un aktualitātes muzeoloģiskās domas attīstībā Latvijā (protams, arī informāciju par pašu biedrību u.tml.). Par vēl vienu ar muzeju biedrībām un izglītību saistītu institūciju var uzskatīt Baltijas muzeoloģijas skolu[23], kas ir starptautisks tālākizglītības projekts, un piedāvā gan mājaslapas apmeklētājiem, gan nozares profesionāļiem iegūt lekciju materiālus muzeoloģijas nozarē (no dažādu valstu lektoriem, muzeologiem) par brīvu.

Funkcionāli skatoties biedrību, apvienību mājaslapas nodarbojas ar muzeju darbības un kultūras, dabas vērtību popularizēšanu, iesaistoties (atsevišķos gadījumos) arī pētniecībā. Tomēr tās nenodarbojas ar muzeju krājuma papildināšanu, saglabāšanu, dokumentēšanu un uzrāšanu.

1.3.            Informatīvās mājaslapas tūrismam un izklaidei

Atkarībā no izklaides mērķa vai tūristu vēlmēm, ir iespējams atrast informāciju par muzejiem visdažādākajās mājaslapās, kuru mērķis ir reklamēt, popularizēt kādu vietu, objektu, institūciju. Muzeji iekrīt šo mājaslapu kategorijā kā ieteicamās apmeklēšanai domātās vietas, kuras spēj sniegt gan izzinošu informāciju par kultūru un tās peripetijām, gan izklaidējošu iespēju noskaidrot kaut ko jaunu un pārsteidzošu. Informatīvās vietnes piedāvā tādu informāciju kā:

·         Tūrisma kartes;

·         Muzeju kontaktinformāciju, darba laikus;

·         Muzeju aprakstus;

·         Muzeju sniegtos pakalpojumus;

·         Esošās izstādes;

·         Apmeklētāju atsauksmes par muzeju.

Šādas mājaslapas nodarbojas tikai ar dažādu kultūras iestāžu, vietu un pasākumu popularizēšanu. Tās nesniedz pētnieciska rakstura informāciju, tikai informatīvu (faktu līmenī). Tāpat kā citās valstīs, arī Latvijai ir savas tūrisma un kultūras kartes, piemēram, Kultūras informācijas sistēmu centra izstrādātā Kultūraskarte.lv[24], kura sniedz detalizētu informāciju ne tikai par visiem akreditētajiem Latvijas valsts muzejiem, bet arī citām kultūras un izklaides institūcijām, nevalstiskajām organizācijām[25]. Ir izveidotas arī citas līdzīgas tūrisma kartes (http://www.latvia.travel/lv/map, http://kartes.vietas.lv/, http://www.viss.lv/karte?product=muzeji), bet diemžēl tajās nav sniegta tik daudzpusīga informācija kā kultūraskarte.lv. Ar zināmākajiem (ar TOP) Rīgas muzejiem var iepazīties LIVE Riga[26] mājaslapā, kur sniegts neliels muzeja apraksts un kontaktinformācija.

1.4.            Valsts nozīmes mājaslapas

Valsts nozīmes mājaslapas[27] sniedz pamatinformāciju par muzejiem konkrētajās to pārstāvētajās mājaslapās. Informācija ir informatīva un lielākoties arī likumiska (jeb ar likumu apstiprināta). Pirmā vieta, kurā var meklēt informāciju par muzejiem ir likumi.lv[28], kuros var atrast Muzeju likumu, Muzeju akreditācijas prasības, dažādu valsts muzeju nolikumus un prasības. Cits informācijas avots ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas mājaslapa[29], kurā arī ir iespējams iegūt datus par muzeju likumu, akreditācijas kārtību, kā arī tajā ir visu Latvijā reģistrēto muzeju reģistrs, tālākizglītības iespējas muzeju darbiniekiem zināšanu papildināšanai vai atjaunošanai, Latvijas muzeju vispārējie darba rādītāji (2011. gads) diagrammās un tabulās. Informāciju par muzeju nozari var apskatīt arī Kultūras informācijas sistēmu centra[30] mājaslapā, lai gan tā vairāk izpaužas dažādās aktualitātēs un projektos kā „Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs”, „Linked Heritage” un „Athena Plus”. Atsevišķi var arī pieminēt Valsts Nacionālo kultūras centru[31] un tā aktīvo darbību. Lai gan šķiet, ka tas virspusēji nav saistīts ar muzejiem, tomēr tautas kultūra ir atklājama arī muzejos. Izmantojot muzejus kā uzziņu avotus, var veidot korektu priekšstatu sabiedrībai par kādu laika periodu un tā kultūras izpausmēm, jo īpaši noderīgi tas varētu būt jaunajā projektā „Katram savu tautastērpu” vai, piemēram, senu deju pieraksts muzeja arhīvos var kalpot par pamatu festivālam – konkursam „Sudmaliņas”. Pat ja muzeja darbība nav tieši vērojama, tas nenozīmē, ka tā neeksistē, jo lai izprastu tagadnes vai iespējamos nākotnes notikumus, situācijas, ir jāpārzina pagātne.

1.5.            Sociālie tīkli kā informācijas avots

Nereti un pat arvien biežāk Muzeji sociālos tīklus izmanto sabiedrības informēšanai par to, kas jauns notiek muzejos, kādas izstādes gaidāmas, vai kādas jaunas kolekcijas vai jaunatrastas kolekcijas ir nonākušas muzeju redzeslokā vai vienkārši par to, kas ir aktuāls konkrētajā brīdī, piemēram, Saules muzejs facebook ziņo par muzeja rokdarbnieku tirdziņu, bet Tukuma muzejs svin savu 80. dzimšanas dienu, vai, piemēram, The Metropolitan Museum of Art tīmekļa vietnē pinterest.com[32] izvieto savam krājumam veltītas mini izstādes[33], līdzīgi arī Filadelfijas mākslas muzejs savu kolekciju (lai gan ne pilnībā) ievietojis Tumblr[34]. Šādas sociālajos tīklos izvietotas kolekcijas var izmantot kā pētniecības ierosinājumu lietotājam, studentam, pētniekam vai kādam citam interesentam.

Digitalizējot kolekcijas materiālus un ievietojot tos sociālajos tīklos, tiek attīstīta šī iespēja muzeju apmeklētājiem nebūt uz vietas, lai varētu izbaudīt muzeju sniegtos pakalpojumus. Šis ir muzeju ceļš uz visaptverošu e-muzeju, jo atsevišķas virtuālās izstādes parasti ir par konkrētu tēmu, konkrētā laika periodā un tiek uzturētas konkrētu laika periodu, tāpēc tās vēl gluži nevar saukt par e-muzeju, kura pamatmērķis būtu ievietot visu savu krājumu ar metadatiem e-vidē, lai tas būtu pieejams no visām pasaules vietām vai vismaz no Latvijas.

1.6.            E-muzejs, kopkatalogs

Elektroniskais muzejs (e-muzejs) ir elektroniskā vidē ievietots (digitalizēts) muzeja kolekciju krājums pētniecības un izglītības veicināšanai, muzeja kultūras un dabas vērtību popularizēšanai[35]. E-muzejs vairāk funkcionē kā e-katalogs, kurā ir iespējams apskatīt atsevišķus muzeja eksponātus un ar tiem saistīto pamatinformāciju. Par e-muzeju var uzskatīt Nacionālo muzeju krājuma kopkatalogu[36], kurā pašlaik ir atrodami gandrīz vien miljons muzeju priekšmetu apraksti. Tas kopumā ir 15% no visiem akreditēto muzeju krājuma objektiem. NMKK piedāvā tādas iespējas, kā meklēt ne tikai konkrētu priekšmetu, bet arī muzeju vai izstādi. Īpaši lietotāju vajadzībām ir radīta iespēja, ka lietotāji NMKK mājaslapā reģistrējoties var veidot paši savas kolekcijas no NMKK ievadītajiem muzeju priekšmetiem. Atverot konkrēto mājaslapu var ievērot piecas galvenās sekcijas, pēc kurām tiek iedalīti muzeja priekšmeti (lietiskie, rakstiskie, tēlojošie, dabas, audiovizuālie un IT priekšmeti)[37]. Lai gan NMKK mājaslapa ir veidota lietotājiem draudzīga, tās „virtuves pusē” notiek neiedomājams darbs muzeju priekšmetu dokumentēšanai, no kuras pat lielākā daļa informācijas neparādās lietotājam dažādu iemeslu dēļ[38].

Starptautisks ir E-Muzeja (Emuseum.net[39]) projekts, kurā ar savām digitalizētajām kolekcijām ir iesaistījušās 66 kultūras institūcijas. E-muzeja projekta mērķis ir vienuviet apvienot muzeju digitalizēto krājumu, lai lietotājam nebūtu jāmeklē mākslas darbi vai citi objekti ejot cauri katrai atsevišķai muzeju mājaslapai. Pie objektiem tiek norādītā informācija par autoru, izveides gadu, nosaukumu, materiālu un muzeju, kurā šis pats priekšmets ir atrodams. Šādā veidā tiek veicināta ne tikai atsevišķu muzeju atpazīstamība, bet arī vecināta pētniecība, jo īpaši mākslas un vēstures nozarēs.

Kopkatalogus var izmantot kā avotus, kuros atrast citus avotus vai kā konkrētu muzeju avotu par tā krājumu, piemēram, lielajā bibliotēku kopkatalogā[40] būs iespējams atrast drukātos, arī elektroniskos avotus par muzejiem, šo avotu autorus var izmantot tālākai meklēšanai. Kopkatalogs sniedz ziņas arī par Latvijā atrodamo grāmatu daudzumu, veidu, izdevēju, autoru un citiem metadatiem, pēc kuriem var vilkt paralēles, skatoties, piemēram, muzejiem veltīto izdevumu daudzuma statistiku konkrētā laika periodā.

Ir arī konkrēti starpnozaru kopkatalogi, kuru mērķis ir apvienot viena reģiona, valsts vai kontinenta muzeju, bibliotēku un arhīvu tīklu un to kolekcijas. Arī digitālā bibliotēka Europeana[41] ir principā katalogs, kura attīstībā ir iesaistījušās 27 Eiropas valstis. Europeana, lai gan sākotnēji tika veidota kā digitālā bibliotēka, kļuva arī par muzeju un arhīvu pārstāvi. Tā sniedz detalizētu informāciju par muzejos atrodamajiem priekšmetiem, tos arī aprakstot. Diemžēl Europeana atrodamie muzeju priekšmeti no Latvijas vai kādas citas valsts muzeju krājuma ir ļoti maz.

1.7.            Virtuālais muzejs

Virtuālais ceļš var tikt izmantots kā ievads muzeja mītiskajā pasaulē, kurā katrs objekts atdzīvojas lietotāja acīm, to skatot realitātē (MINERVA EC Working Group, 2008). Virtuāls muzejs ir elektroniskā vidē veidota interaktīva programma, sistēma, izstāde, ekskursija vai kādas citas izglītojošas vai izklaidējošas muzeja vai tā daļas attēlojums virtuālā vidē ar mērķi veicināt izglītību un pētniecību, popularizēt kultūras un dabas vērtības[42].

Virtuālais muzejs var kalpot kā avots interešu izglītībai arī izklaidei. Galvenais tā mērķis ir iepazīstināt sabiedrību ar muzeja izstādēm, vēsturi, attīstību vai kādu citu tēmu, kas varētu ieinteresēt sabiedrību.

Virtuālā muzeja loma var būt apkopota kā:

·  Iespēja gatavoties uz reālu apmeklējumu;

·  Pamodināt prieka sajūtu par muzeja pieredzi pēc apmeklējuma;

·  Zināšanu bagātināšana, kas iegūta no apmeklējuma;

·  Iespēja sadarboties ar muzeja kopienu caur apmeklējumiem, un palikt savienotam;

·  Tiem lietotājiem, kas dažādu iemeslu vadīti, nekad nevarētu apmeklēt konkrētu muzeju, bet kuri varētu gribēt piekļūt izstādēm un kolekcijām attālināti.[43](MINERVA EC Working Group, 2008, 17).

Pasaulē ir sastopami daudzi un dažādi virtuālo muzeju veidi, kuri iepazīstina lietotāju ar muzeja telpām vai kolekciju, piemēram, ir iespējams pastaigāties pa Smitsonian nacionālā muzeja telpām[44], iepazīstoties ar tā galeriju izvietojumu. Līdzīgs, bet nedaudz atšķirīgs virtuālo muzeju veids ir Stūra mājas[45] piedāvātais muzeja apmeklējuma veids, kurā apmeklētājs, izejot cauri 18 posmiem, ne tikai iepazīstas ar galvenajām ēkas telpām, bet arī ar to vēsturi. Uz tāda paša principa veidots arī NASA virtuālais muzejs[46], kurā sadarbībā ar interaktīvu virtuālo robotu, kurš runā ar apmeklētāju, ir, iespējams, iziet cauri NASAs vēstures posmiem, ieskatoties ar mūsdienās.

Pie virtuālajiem muzejiem var pieskaitīt arī virtuālās izstādes, kā Nacionālā sieviešu vēstures muzeja izstādes[47]. Arī Latvijas muzeji piedāvā daudzveidīgu virtuālo izstāžu programmu: Latvijas nacionālais vēstures muzejs[48], Kuldīgas muzejs[49], Cēsu vēstures un mākslas muzejs[50], Turaidas muzejrezervāts[51], Rīgas Motormuzejs[52] un citi. Katrs muzejs ar vārdiem virtuālā izstāde izprot ko citu. Virtuālās izstādes var būt video, attēlu, attēlu un tekstu formā. Lietotājs var pats kontrolēt ādu izstādes daļu redzēt vai arī nē.

1.8.            Kopsavilkums

Virtuālā vide (interneta vide) ir kļuvusi par svarīgu cilvēku ikdienas daļu (protams, tas neattiecas uz visiem). Cilvēki to ir sākuši uztvert kā komunikācijas, izglītības un izklaides iespēju. Mūsdienās komunikācija, jo īpaši sociālajos tīklos, ir kļuvusi par jaunu socializēšanās veidu, kad vairs nav nepieciešams konkrētais cilvēks produktīvai komunikācijai. „Ņemot vērā, ka mūsdienu muzeja galvenais uzdevums ir zināšanu sabiedrības veidošana, par tās lomas realizācijas galveno instrumentu kļūst komunikācija”(Ozola, 2007, 50), kuras aktīva izmantošana saziņā ar lietotāju paver jaunas iespējas pašiem muzejiem, to darbībā. Muzeji neatpaliek no sabiedrības un tās attīstības. „Muzeji ar vien lielāku uzmanību pievērš arī savas lomas izpratnei un meklē jaunas iespējas, kā būt noderīgiem mūsdienu pārbagātajā informācijas telpā”(Ozola, 2007, 46). Par vienu no veidiem, kā komunicēt ar lietotāju (kā jau iepriekš tika minēts), ir ar muzeju nozari saistītie elektroniskie resursi, kuri nes arī savas funkcijas sabiedrības informēšanai.

Pētot trešo diagrammu (sk. 3.att.), kurā attēlota muzeju funkciju atbilstība konkrētam tīmekļa vietnes veidam, veidojas pārliecinošs priekšstats, ka 50% no visām vietnēm ir veltīti muzeju darbības, kultūras un dabas vērtību popularizēšanai, pavisam nedaudz atstājot vietu muzeja krājuma un ar tā saistītās informācijas pētniecībai tieši no lietotāja skatupunkta. 

3. att. Diagramma

Saprotams, ka mājaslapas nevar nodarboties ar muzeju priekšmetu uzkrāšanu, dokumentēšanu vai saglabāšanu, izņemot digitalizētos objektus un to metadatus.

Bez komunikācijas tehnoloģijām šī pasaule nebūtu iedomājama. Arī muzeji ir mainījušies gan pieņemot jauno, gan saglabājot veco un uzlabojot to. “Komunikāciju tehnoloģijas turpina informēt un atbalstīt muzeju pasaules nolūku un praksi, no zinātkāres skapjiem līdz iluzorām diorāmām, un no stikla ieskautiem displeja plauktiem līdz interaktīvai videi, un no caurumotiem kartīšu katalogiem līdz datubāzu menedžmenta sistēmām[53]”(Parry,2007, 137). Tīmekļa vietnes kā daļa no komunikācijas tehnoloģijām palīdz veidot jaunu muzeju vidi, kura pieejama visiem un vienmēr.

Secinājumi

Pētījuma gaita norisinājās, sagatavojoties semināram par „Bibliotēku, arhīvu un muzeju nozares informācijas avotiem”, uz kura balstoties tika veidota referāta struktūra, un apskatot dažādus e-resursus, kuru skaits mūsdienās ir diezgan plašs, tāpēc referāts ir diezgan subjektīvs un to nevar attiecināt uz visiem apskatītajiem e-resursiem Latvijā un pasaulē. Konkrētās tematikas izvēle, pieprasīja interneta vides izpēti muzeju nozares jomā, respektīvi, darbs veidots praktiski neatejot no datora.

Muzeji pielāgojas un attīstās mūsdienu sabiedrības prasībām pēc interaktīvas vides, lai gan tas nemaina muzeju pamata būtību – būt fizisku artefaktu un ar to saistītās vēstures krātuvei. Muzeji ir izveidojuši paši savu muzeju kopienu elektroniskajā vidē, piedāvājot lietotājiem daudzveidības krājuma un muzeju apskates, daļēji arī izpētes iespējas. Lielākoties visas ar muzejiem saistītās mājaslapas ir veidotas ar mērķi popularizēt to darbību un krājumu, veicinot apmeklētāja, arī lietotāja interesi vēstures un artefaktu pētniecībā.

Referāts sniedz diezgan šauru ieskatu konkrētajā tēmā un ar to saistītajā problemātikā. Būtu nepieciešamas turpmākas studijas tēmas tālākai izpētei, lai gan līdzīgi pētījumi ir novērojami angļu valodā, tomēr latviešu valodā tādu skaits ir ierobežots. Kā arī būtu nepieciešams izpētīt citus ar muzeju nozari saistītos elektroniskos resursus un to nozīmi muzeju darbībā.

Izmantotie informācijas avoti

AACR2 Glossary [E-book].(2005). Retrieved from http://www.bberry.x10.mx/wp-content/uploads/2014/09/AACR2appD.pdf

Department for Culture, Media and Sport. (2008). Performance Indicator Guidance 2010/11: Museums & Galleries [E-book]. Retrieved from https://www.gov.uk/government/uploads/system/uploads/attachment_data/file/71228/Museum-Performance-Indicator_Guidancenote_201011.pdf

Lang, J. (2008). Cataloging Electronic Resources [E-book]. Retrieved from http://library.princeton.edu/departments/tsd/katmandu/electronic/ercatpu.pdf

Latvijas muzeju biedrība. Par mums [Tiešsaiste]. Izgūts no http://www.muzeji.lv/lv/info/about/

Letonika.lv. (2009). Tīmekļa vietne [Tiešsaiste]. Izgūts no http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=1107&q=vietne&id=2070204&&g=1

Memoriālo muzeju apvienība. Apvienība [Tiešsaiste]. Izgūts no http://memorialiemuzeji.lv/apvieniba/

MINERVA EC Working Group (Ed.). (2008). Handbook on cultural web user interaction [E-book]. Retrieved from http://www.minervaeurope.org/publications/Handbookwebuserinteraction.pdf

Ozola, A. (2007). “Ceļojums laikā”. Metode kultūrvēsturiskās vides izglītībā un muzeja sociālās lomas realizācijā. Agrita Ozola (Red.), Ceļojums laikā: inovatīvas un radošas kultūrvēsturiskās vides izglītības metodes mūsdienu muzejos, 45 – 79. Tukums: Tukuma muzejs.

Parry, R. (2007). Recoding the museum : digital heritage and the technologies of change. New York: Routledge.

Saeima. (2006). Muzeju likums [Tiešsaiste]. Rīga. Izgūts no http://likumi.lv/doc.php?id=124955

Skolu muzeju biedrība. Par mums [Tiešsaiste]. Izgūts no http://www.skolumuzejubiedriba.lv/par-mums/

---

[1] Šeit un turpmāk. Tulkots no angļu valodas: „Long before the digital era, museums had always adapted to the social contexts in which they have found themselves, and they had always seen their actions and priorities codified by the intellectual disciplines, information systems and display techniques of their times.”

[2]Tulkots no angļu valodas: „Material (data and/or program(s)) encoded for manipulation by a computerized device. This material may require the use of a peripheral directly connected to a computerized device (e.g., the Internet).”

[3] Tulkots no angļu valodas: „[..] consist of data (information representing numbers, text, graphics, images, maps, moving images, music, sounds, etc.), programs (instructions, etc., that process the data for use), or combinations of data and programs.”

[4] Darba autora definīcija. Par piemēru e-grāmatām muzejos var minēt „Muzeju krājuma digitalizācijas rokasgrāmata”, „Nacionālā muzeja priekšmetu aprakstīšanas rokasgrāmata”.

[5] Darba autora definīcija.

[6] Tulkots no angļu valodas: „A website visit (sometimes known as a user session) is a series of one or more page impressions, served to one user, which ends when there is a gap of 30 minutes or more between successive page impressions for that user.[..] A visit is determined by counting bursts of activity (page impressions) made by valid unique users [..]. Visits are a better indicator of total site activity than unique users since they indicate frequency of use.”

[7] Informācija iegūta no http://www.egmus.eu/nc/en/statistics/complete_data/country/latvia/

[8] Informācija iegūta no http://www.egmus.eu/nc/en/statistics/complete_data/country/latvia/

[9]Tulkots no angļu valodas: „Unlike the nature of the services required for a repository of books (both for the physical or digital library), or even to some extend the way an archive is conceived by its users, museums are perceived, first and foremost as locations of physical artifacts; housing objects that are usually characterized by their authenticity, pecuniary value, and their uniqueness.”

[10] Muzeji savās mājaslapās izvieto linkus uz citām tīmekļa mājaslapām, kas saistītas ar muzejiem vai to darbību.

[11] Skatīt šeit: http://www.jurmala.lv/page/891

[12] Finansiālie līdzekļi ir nepieciešami ne tikai muzeju mājaslapām, bet arī citām tīmekļa vietnēm. Jo lielākus līdzekļus muzejs var atļauties sniegt savas vietnes uzlabošanai, jo vairāk dažādu pakalpojumu tur būs pieejami lietotājiem.

[13] Skatīt šeit: http://www.aluksnespils.lv/index.php?go=muz

[14] Piemēram, lietotājs atpazīst tējas servīzi muzeja izstādē, kas kādreiz piederējusi viņa ģimenei, bet tad pārdota. Lietotājs var sniegt priekšmeta/u dzīve stāstu konkrētā tā laika posmā. Ne reti muzejos visvērtīgākie priekšmeti ir tie, kuriem ir savs dzīvesstāsts.

[15] Skatīt šeit: http://www.madonasmuzejs.lv/lv/

[16] To lielākoties nedara arī citas vietnes, kuras ir saistītas ar muzeju darbību.

[17] Skatīt šeit: http://www.skolumuzejubiedriba.lv/

[18] Skatīt šeit: http://www.muzeji.lv/lv/

[19] Skatīt šeit: http://okupacijasmuzejs.lv/latvijas-okupacijas-muzeja-biedriba

[20] Skatīt šeit: http://memorialiemuzeji.lv/

[21] Skatīt šeit: http://www.ep.liu.se/eunamus/

[22] Skatīt šeit: http://www.muzeologija.lv/lv

[23] Skatīt šeit: http://www.bms.edu.lv/lv/

[24] Skatīt šeit: http://www.kulturaskarte.lv/

[25] Lai gan, piemēram, nevalstisko organizāciju „Pūks un draugi” nevar atrast šajā mājaslapā.

[26] Skatīt šeit: https://www.liveriga.com/lv/28-muzeji-un-galerijas

[27] Ar tām tiek saprastas tās mājaslapas, kuras ir valsts, novadu vai valstij svarīgu institūciju pārvaldībā.

[28] Skatīt šeit: http://likumi.lv/doc.php?id=124955

[29] Skatīt šeit: http://www.km.gov.lv/lv/nozares_info/muzeji.html

[30] Skatīt šeit: http://www.kis.gov.lv/category/muzejiem/

[31] Skatīt šeit: http://www.lnkc.gov.lv/

[32] Skatīt šeit: https://www.pinterest.com/metmuseum/

[33]Jāatzīmē, ka arī lietotāji seko līdzi šīm izstādēm un veido paši savas muzeja darbu kolekcijas: https://www.pinterest.com/search/boards/?q=metropolitan+museum+of+art

[34] Skatīt šeit: http://philamuseum.tumblr.com/tagged/Exhibitions

[35] Darba autora definējums.

[36] Skatīt šeit: http://www.nmkk.lv/

[37] Mājaslapas sākumlogā parādās svaigāk sistēmā ievadītie muzeju priekšmeti.

[38] Viens no visizplatītākajiem iemesliem ir Autortiesību likums, kurš liedz atsevišķu objektu vai to daļu publicēšanu publiskajā vidē. Šī ir ļoti nopietna problēma muzeju vidū, bet tā neattiecas tikai uz pašiem muzejiem, bet arī uz tiem, kas izmanto muzeja priekšmetu attēlus vai to detaļas savām vajadzībām, neveidojot atsauci uz konkrēto muzeju, no kura ņemta konkrētā informācija.

[39] Skatīt šeit: http://www.emuseum.net/start/Objects?t:state:flow=a0dfd98c-0935-4f92-bef6-372df007726a

[40] Skatīt šeit: https://kopkatalogs.lv/F/?&func=find-b-0&local_base=lnc04

[41] Skatīt šeit: http://www.europeana.eu/portal/

[42] Darba autora definējums.

[43] Teksts tulkots no angļu valodas: „The role of the virtual museum may be thus summarized: • To act as an opportunity to prepare for a real visit • To evoke the pleasure of a museum experience after the visit • An extension of the knowledge gained from a visit • For an opportunity to engage with the museum community between visits and to stay connected • For those users, who for various reasons may never visit a particular museum but who may wish to access exhibitions or collections remotely.”

[44] Skatīt šeit: http://postalmuseum.si.edu/visit/virtual-tour.html  un http://www.mnh.si.edu/panoramas/#

[45] Skatīt šeit: http://sturamaja.lv/tourLV/stura-maja.html

[46] Skatīt šeit: http://www.nasa.gov/externalflash/50th/main.html

[47] Skatīt šeit: https://www.nwhm.org/online-exhibits/

[48] Skatīt šeit http://lnvm.lv/?cat=49

[49] Skatīt šeit: http://www.kuldigasmuzejs.lv/s54/virtualas-izstades/

[50] Skatīt šeit: http://www.izstades.cesis.lv/LTF-Cesu-rajona-nodalai-25/

[51] Skatīt šeit: http://www.turaida-muzejs.lv/about/virtualas-izstades/viduslaiku-kulturas-mantojums-siguldas-novada-18-19-gadsimta-makslinieku-skatijuma/

[52] Skatīt šeit: https://eps.lad.gov.lv/system/downloads/virtual4.mp4

[53] Tulkots no angļu valodas: „Communication technology continues to inform and support the purpose and practice of the museum world, from the cabinet of curiosity to the illusory diorama, and from the glass-fronted display case to the hands-on interactive, and from the punched card catalogue to the database management system.”