Bērnu psihes attīstība
Personība
Personība ir indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas
iekļauj motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras,
piemērojoties videi, nosaka personības unikalitāti. Lai definētu korekti, kas
ir personība, ir jāņem vērā katrs cilvēks atsevišķi. Pētot cilvēku personības
attīstību, savstarpējā mijiedarbībā ir jāaplūko augstākās nervu darbības tips,
reakcijas ātrums, ārējais veidols, ievirzes, prasmes un iemaņas, emocijas un
jūtas, attieksmes un afekti, vērtību hierarhija, morāle, rakstura iezīmes un
kvalitātes, uzvedības un saskarsmes īpatnības, darbības motivācija, vajadzības
un intereses, gribas kvalitāte, sociālās lomas un attieksme pret tām, izvēles
motivācija un apguves process, pašvērtējums un ES koncepcija.
Attīstība
Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, arī iedzimtības
un vides ietekmē. Tiek izdalīti 3 uzskati par vides ietekmi bērna attīstībā:
1) vide ir bērna psihiskās attīstības galvenais avots;
2) vide nav galvenais faktors personības attīstībā, jo
personības kodols, būtība (principā iedzimtība) nosaka personību;
3) vide un iedzimtība spēlē vienlīdz lielu lomu personības
attīstībā.
Psihisko attīstību
virzošie spēki
Attīstība ir nepārtraukts paškustības process, kam vispirms
ir raksturīga jaunu, iepriekšējos vecumposmos nebijušu kvalitāšu rašanās gan
fiziskajā, gan garīgajā plāksnē.
Psihiskās attīstības virzības pamatā var būt divi varianti:
1) pretruna starp jaunajām un vecajām kvalitātēm psihē;
2) pretruna starp sasprindzinājumu psihē un tā samazināšanu.
Personības attīstības virzošais spēks ir vajadzība pašrealizēties.
Psihiskās
attīstības kritēriji
Pamatā ir 5 psihiskās attīstības kritēriji:
1) intelekta jeb kognitīvā attīstība;
2) seksuālā attīstība;
3) morāles līmenis;
4) sociālās attīstības līmenis;
5) ES koncepcijas attīstība.
Vecumposma iedalījums
Ir dažādas
teorijas pēc, kurām var iedalīt vecumposmus:
1) bioģenētiskā pieeja (bērna attīstība atbilst
laikmetam: zīdainis-dzīvnieku fāze, bērnība – medniecība un zvejas fāze, 8 līdz
12.g. civilizācijas sākums, jaunība – romantisms, vētru un dziņu laikmets) (arī
pēc audzināšanas un mācīšanās pakāpēm).
2) vecumposmu dalīšanas kritēriju sasaiste ar noteiktu
pazīmi (piemēram, zobu nomaiņa, seksuālā attīstība Freidam, utml.).
3) vecumposmus grupē pēc būtiskām bērnu īpatnībām
attīstības procesa iekšienē (tas ir meklēt iekšējās attīstības
cēloņsakarības, piem., lūzuma punkti, pagriezieni, kuri nosaka bērna izveides
vēsturi un ēras, tiek skatīts personiskais ar sociālo, krīzes).
Iedalījums pēc E. Eriksona 8 pakāpju
personības psihosociālās attīstības sistēmas:
6 gadi līdz pusaudža vecumam jeb latentā stadija:
1)Stiprinās ES izjūta (pieaugot bērna kompetencei
dažādās jomās).
2)Svarīgs kļūst sociālais vērtējums.
3)Atslēgvārds ir kompetence.
4)Raksturīga ir aktivitāte vai nepiedalīšanās.
5)Spēja radīt kaut ko noderīgu (izmantojot bērnam
pieejamos līdzekļus- Labvēlīga iznākuma gadījumā – iegūst prasmes un iemaņas
vingrināt dotības un attīstīt tās par spējām, lai būtu labi rezultāti un
sasniegumi.
6)Mazvērtības izjūta - Nelabvēlīga iznākuma gadījumā –
veidojas mazvērtības izjūta, nepiemērotības izjūta.
Vecumposma fiziskais raksturojums:
1)Izteikti
paaugstināta kustību aktivitāte (grūtības ilgi nosēdēt vienā vietā, grūti
pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei = ilga sēdēšana pirmajā klasē var novest
pie neirozes, ko bērns kompensē ar nagu, zīmuļu graušanu, pirkstu lauzīšanu,
matu virpināšanu, piedurkņu staipīšana, slapināšana gultā).
2)Lielie
muskuļi ir labāk attīstīti nekā mazie (bērni var ātri nogurt no ilgas roku
muskulatūras piepulēšanas rakstot, veicot konkrētas kustības = var veidoties
nepatika un neglīts rokraksts).
3)Beidzas
acu fizioloģiskās sistēmas attīstība (nav vēlama ilgstoša lasīšana vai
televīzijas skatīšanās, nogurums = acu bieža mirkšķināšana vai berzēšana).
4)Bērni
biežāk slimo (jo nonākuši lielākā kontaktā ar citiem bērniem un sāk
izslimot slimības, kuras vēl nebija slimojuši).
5)Daudzo
aktivitāšu un nemierīguma dēļ ir daudz fizisko traumu (jo pārāk daudz
paļaujas uz savām prasmēm, spējām un ir spontāni, neaprēķināmi, nav pilnīgas
paškontroles).
6)Bērna
kustību koordinācija sasniedz pieauguša cilvēka līmeni (bēri var
iesaistīties gandrīz visos sporta veidos un nodarbībās).
7)Līdz
10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram vienādi (meitenes var būt
smagnējākas ar vairāk taukiem, bet zēni muskuļotāki).
Sociālā attīstība:
1)Skolotājs
kļūst par galveno autoritāti (pieaugušais, kuram var uzticēties uzreiz pēc
vecākiem, modelis; bērni sāk mācīties jaunu saskarsmes veidu – lietišķo saskarsmi).
2)Vienaudžu
raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni (līdz 8 gadiem vienaudžus vēl
vērtē pēc fiziskajām īpašībām, bet tad pārriet arī uz abstraktiem jēdzieniem kā
labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs).
3)Draugs
– nedraugs (bērni sāk veidot saskarsmes sistēmas draugs nedraugs. Svarīgi
ir iegūt draugu, būt daļai no kompānijas vai to izveidot, respektīvi atrast sev
vietu).
4)Draudzības
saites ir nestabilas (par draugiem sauc tos, ar kuriem ir visbiežāk kopā.
No astoņiem gadiem par draugiem kļūst tie, kuri palīdz, dalās, atsaucas uz
jautājumiem un kuriem ir līdzīgas intereses; labsirdība un spēja ieklausīties
vienam otrā).
5)Apgūst
sociālās lomas vienaudžu vidū (sāk parādīties atstumto un līderu problēmas,
meiteņu un zēnu kari; mainās sociālā loma no tās, kāda tā ir mājās).
6)Sacensību
gars, vispārējā lielīšanās (lai gan parādās jau pirmskolas vecumā, tagad
tie kļūst par dažādu darbību motivācijas pamatu, ko reizēm izmanto skolotāji,
lai motivētu bērnus mācībām, bet nedrīkst aizrauties, jo tiek pastiprinātas
atsevišķas sociālās lomas klasē un var rasties bērnam iekšējs pārdzīvojums,
ierindo sevi slikto kategorijā, pazemināts pašvērtējums, agresivitāte pret
teicamniekiem).
7)Veidojas
morāles un tikumisko normu sistēmas (8 gadu vecumā jau ir izveidojusies
iekšējā pozīcija jeb noteiktas attieksmes pret sev un citiem. Saskaroties ar
morālu dilemmu, bērns pakļaujas autoritātei problēmas atrisināšanā. Bērns
neizprot citu cilvēku morālo uzvedību, ja tā ir pretrunā ar viņa iekšējām
nostādnēm).
ES un pašvērtējums:
1)ES
iegūst jaunu sociālu nozīmi (veidojas izpratne par savu vietu sabiedrībā,
grupā. Izveidojas pašvērtējuma pamati – nozīmē to cilvēka rakstura, īpatnību
izpratne, kuras cilvēks atzīst par savējām. Bērni iemācas atšķirt sevi no
citiem, uztvert sevi kā pilnīgi atšķirīgu un unikālu, lai gan nepārtraukti sevi
salīdzina ar citiem).
2)Paaugstināts
pašvērtējums (bērni sev piedēvē īpašības un prasmes, kuras citi bērni un
pieaugušie viņiem nepiedēvē. Bērni mēdz dot sev tādas īpašības arī, ja ir
nerealizētas vajadzības vai pretenzijas).
3)Iemācās
pieņemt lēmumus (balstoties uz ne tikai uz sevi, bet arī uz apkārtējo vidi).
4)Sociālās
kompetences izveide (pastāvības vajadzība, tendence izlemt un rīkoties
pašam. Attīstās paškontrole).
Konspekts no darbiem:
Puškarevs, I. (2001). Attīstības psiholoģija. Rīga: RAKA.
Svence, G. (1999).
Attīstības psiholoģija. Rīga:
Zvaigzne ABC.
Batņa, V. (2007).
Rosinot bērna iekšējo pasauli. Rīga:
Raka.
